Viņa ieskrēja savā istabā un sabruka krēslā… Gabriels domīgs kāpa lejā pa kāpnēm, viņam bija uznākušas pēkšņas aizdomas sakarā ar Martēnu. Lejā viņu gaidīja Žans Pekuā ar noslēpumainu sejas izteiksmi.
— Vikonta kungs, — audējs klusi teica, — jūs man visu laiku jautājāt, kāpēc es viju tik garas virves. Uz atvadām es jums gribēju atklāt savu noslēpumu.
Ja divas tādas virves savieno ar īsiem posmiem, iznāk garas kāpnes, ļoti garas. Tādas kāpnes divatā var piekārt pie jebkuras vietas Astoņstūra tornī. Otru galu atliek iesviest jūrā, un tur var gadīties garām peldoša laiva…
— Žan… — Gabriels to pārtrauca.
— Nerunāsim vairs par to, — audējs viņam neļāva pabeigt. — Es vēl gribēju jums uzdāvināt kādu piemiņu no jūsu uzticamā Žana Pekuā. Te būs nocietinājumu shēma. Šo zīmējumu es sastādīju savu bezmērķīgo klejojumu laikā pa pilsētu, kas jūs tā izbrīnīja. Noslēpiet to pie sevis, bet kad būsiet Parīzē, ielūkojoties tajā pa laikam…
Žans, nejaudams Gabrielam apdomāties, paspieda viņam roku un aizgāja, vēl pasakot:
— Uz redzēšanos, d'Eksmesa kungs, pie vārtiem jūs gaidīs Pjērs. Viņš papildinās manis teikto.
Patiešām, Pjērs stāvēja pagalmā, turot aiz pavadas Gabriela zirgu.
— Paldies, saimniek, par viesmīlību, — vikonts d'Eksmess teica. — Drīz es jums atsūtīšu vai pats atdošu to naudu, kuru jūs man laipni piedāvājāt. Bet pagaidām esiet tik laipns un atdodiet šo gredzenu savai labajai māsai.
— Es to paņemšu, bet tikai ar vienu noteikumu — pieņemiet no manis kādu manis paša darinātu lietiņu. Šo radziņu es izgatavoju pats, un tā skaņu es atšķiršu jebkurā brīdī pat cauri vētras auriem, jo sevišķi katra mēneša piektajā datumā, kad man ir jāstāv postenī no četriem vakarā līdz sešiem rītā Astoņstūru torņa galā, kas paceļas jūras krastā.
— Paldies! — Gabriels sacīja un tik cieši paspieda Pjēram roku, ka viņš nojauta — viņa mājiens saprasts.
— Kas attiecas uz maniem ieroču krājumiem, par kuriem jūs tā brīnījāties, — Pjērs turpināja, — man jāsaka, ja Kalē kādreiz būs aplenkta, mēs šos ieročus izdalīsim patriotiski noskaņotiem pilsētniekiem, un šie cilvēki sacels jukas pašā pilsētā.
— Lūk kā! — Gabriels iesaucās, vēl ciešāk spiežot ieročmeistaram roku.
— Bet nu es, d'Eksmesa kungs, vēlu jums veiksmi un laimīgu ceļu! Uz tikšanos! — Pjērs sacīja.
— Uz tikšanos! — Gabriels atbildēja.
Viņš pēdējo reizi pamāja Pjēram, kurš stāvēja uz sliekšņa, Zanam, kurš bija izliecies pa logu un, beidzot, Babetei, kas skatījās caur savas istabas aizkariem.
Viņš piecirta piešus un aizjāja.
Pa pilsētas vārtiem gūstekni palaida bez aizķeršanās, drīz viņš jau bija uz Parīzes ceļa viens pats ar savu nemieru un savām cerībām.
Vai viņam Parīzē izdosies atbrīvot tēvu?
Vai viņam Kalē izdosies atgriezties, lai atbrīvotu Diānu?
V
Martēns turpina rosīties
Jājot pa Francijas ceļiem, Gabrielam de Montgomerijam ne reizi vien nācās likt lietā savu izdomu, lai izvairītos no dažādiem šķēršļiem un traucēkļiem ceļā uz galvaspilsētu.
Lai kā viņš steidzās, Parīzē viņš nokļuva tikai ceturtās dienas rītā pēc izbraukšanas no Kalē.
Parīzē vēl gulēja. Bāla rītausmas atblāzma apgaismoja pilsētu. Gabriels izjāja cauri pilsētas vārtiem un ienira ielu labirintā, kas piekļāvās Luvrai.
Lūk, karaļa logi, nepieejami, aizmiguši dziļā miegā.
Gabriels apstājās logu priekšā un domāja — gaidīt vai jāt tālāk? Viņš tomēr nolēma tūlīt doties mājup, uz Svētā Pāvila dārzu ielu un tur uzzināt visus pēdējos jaunumus.
Ceļš veda gar Šatlē cietumu. Vārtu priekšā viņš apturēja zirga skrējienu. Auksti sviedri pārklāja Gabriela pieri. Viņa pagātne un viņa nākotne bija tur — aiz šiem mitrajiem un drūmajiem mūriem.
Bet Gabriels bija rīcības cilvēks. Viņš atmeta skumjās domas un devās ceļā, pats sev sacīdams: „Uz priekšu!"
Piejājis pie savas mājas, viņš redzēja, ka pirmā stāva ēdamistabas logi ir apgaismoti. Tātad Aloīze ir jau kājās. Gabriels pieklauvēja, un pēc mirkļa audžumāte jau cieši apskāva viņu.
— Te nu jūs esat, jūsu augstība! Tas esi tu, mans bērns! — Aloīze neko vairāk nespēja izteikt.
Gabriels noskūpstīja viņu, atkāpās soli un vērīgi paskatījās viņai sejā. Acīs tam bija mēms jautājums. Aloīze to saprata un, neko nesakot, nodūra galvu.
— Tātad nekā? — Gabriels vaicāja, it kā klusums nebūtu bijis pietiekami daiļrunīgs.
— Nekādu ziņu, monsenjor, — audžumāte sacīja.
— Es nemaz nešaubījos par to! Lai kas arī notiktu, labs vai ļauns, tu man tūlīt būtu to pateikusi. Tātad nekā…
— Diemžēl.
— Saprotu, — jauneklis nopūtās. — Es biju gūstā. Gūstekņiem parādus nemēdz atdot, bet miroņiem ne tik. Tomēr es esmu dzīvs un brīvībā, velns lai parauj, un tagad viņiem nāksies ar mani rēķināties! Grib vai negrib, bet nāksies!
— Esiet piesardzīgs, monsenjor, — Aloīze atgādināja.
— Neuztraucies, audžumāt! Admirālis ir Parīzē?
— Jā, monsenjor. Viņš atbrauca un reizes desmit jau par jums apjautājās.
— Labi. Bet hercogs de Gīzs?
— Arī ir ieradies… Kas attiecas uz Diānu de Kastro, kura tika uzskatīta par bez vēsts pazudušu, — Aloīze apmulsusi stāstīja, — konetabla kungs ir uzzinājis, ka viņa ir gūstā Kalē, un tagad visi domā, ka viņa no turienes drīz tiks atvesta šurp.
— To es zinu… Bet kāpēc tu neko nesaki par Martēnu? Kas notika ar viņu?
— Viņš ir šeit, jūsu augstība? Tas dienaszgalis ir tepat!
— Kā šeit? Sen jau? Ko viņš te dara?
— Guļ augšstāvā. Viņš paziņoja, ka ir bijis pakārts, un tagad izliekas slims.