— Mana otrā „es" gaitas? — Martēns mierīgi atbildēja. — Ja stāstā nav nekā nepiedienīga un jums, jūsu gaišība, ir vēlēšanās to ātri man pastāstīt, es labprāt paklausītos.
— Tu smejies par mani? — Gabriels sabozās.
— Ak, jūsu augstība, vai tad es jūs necienu! Bet šis otrais „es" man ir sagādājis tik daudz nepatikšanu, iepinis mani briesmīgās nelaimēs, ka es negribot sāku par viņu interesēties. Reizēm man šķiet, ka man pat patīk tas krāpnieks!
— Viņš patiešām ir krāpnieks, — Gabriels teica.
Viņš jau bija gatavs noticēt Martēna stāstam, kad istabā ienāca audžumāte kopā ar kādu zemnieku.
— Kas te būs galu galā? — Aloīze teica. — Šis cilvēks ir atbraucis ar ziņu, ka tu, Martēns, esi pagalam!
VI
Martēna labā slava pamazām tiek atgūta
— Es un pagalam? — Martēns nošausminājās.
— Debesu tētiņ! — zemnieks iespiedzās, ieraudzījis Martēna seju.
— Tātad „es", kurš nav „es", ir miris! Augstais Dievs! — Martēns turpināja. — Tātad dubultajai dzīvei beigas klāt! Tas taču nemaz nav slikti. Runā, draudziņ, runā, — viņš griezās pie apstulbušā zemnieciņa.
— Ak, cienītais kungs, — sūtnis aplūkoja un aptaustīja Martēnu. — Kā tad jūs varējāt atbraukt ātrāk par mani? Es steidzos ko kājas nes, izpildīt jūsu rīkojumu, lai dabūtu savus desmit ekijus.
— Re, kā! Bet, mīļais draugs, es tevi nekad neesmu redzējis! — Martēns sacīja. — Bet tu runā tā, it kā mani pazītu…
— Kā tad lai es jūs nepazītu? — zemnieks brīnījās. — Jūs taču pats mani šurp sūtījāt paziņot par to, ka Martēns ir pakārts.
— Kā tā? Martēns taču esmu es!
— Jūs? Tātad jūs pats likāt pateikt, ka esat pakārts? — zemnieks bija pārsteigts.
— Nu saki, kur un kad es tādas lietas esmu sarunājis? — Martēns nelikās mierā.
— Tūlīt jums to izstāstīt?
— Jā, visu, visu!
— Neskatoties uz to, ka jūs pats man teicāt „ne vienam ne vārda"?
— Neskatoties uz „nevienam ne vārda".
— Ja jums ir tik slikta atmiņa, stāstīšu ar. Jo sliktāk jums pašam! Pirms sešām dienām es ravēju nezāles savā laukā…
— Kur tad ir tavs lauks? — Martēns viņu pārtrauca.
— Man patiešām ir jāatbild? — zemnieks jautāja.
— Protams, aunapiere!
— Mans lauks ir aiz Montaržī, tieši tur! Kad es strādāju, jūs braucāt garām. Uz muguras jums bija ceļa soma. „Hei, ko tu dari?" — tā jūs man vaicājāt. „Nezāles ravēju, cienītais kungs," — es atbildēju. „Cik tu nopelni ar tādu darbu?" — „Četri sū pa dienu iznāk." — „Vai negribi nopelnīt vairāk? Uzreiz divdesmit ekijus pa divām nedēļām?" — „Oho!" — „Jā vai nē?" — „Katrā ziņā!" — „Nu re. Tad nekavējoties dodies uz Parīzi. Ja tu kāto veikli, pēc piecām vai sešām dienām būsi galā. Uzzināsi, kur ir Svētā Pāvila dārzu iela un kur tur dzīvo vikonts d'Eksmess. Uz viņa māju tev ir jāiet. Viņš pats mājās nebūs, bet tu sastapsi cienījamu kundzi Aloīzi, viņa audžumāti, un teiksi viņai… Klausies uzmanīgi. Tu viņai teiksi: "Esmu atbraucis no Nuajonas." Saprati? Ne no Montaržī, bet no Nuajonas. „Esmu atbraucis no Nuajonas, kur pirms divām nedēļām pakāra vienu jums pazīstamu cilvēku, vārdā Martēns." Atceries labi — Martēns.
„ Viņam atņēma visu naudu un, lai viņš neizpļāpātos, viņu pakāra… Bet kad viņu stiepa uz karātavām, viņš man pačukstēja, lai es jums šo bēdu vēsti paziņoju. Viņš man solīja, ka jūs man par to iedosiet desmit ekijus. Es pats redzēju, kā viņu pakāra, tāpēc esmu atnācis…" Tā tev ir jāpasaka tai krietnajai sievietei. Saprati?" — „Labi, kungs, — es atbildēju, — bet jūs runājāt par divdesmit ekijiem, bet tagad tikai par desmit." — „Muļķi! Ņem savus pirmos desmit, še tev!" — „Nu, tad es eju. Bet ja tā sieviete vaicās, kāds tas Martēns izskatījās, kuru es patiesībā nemaz neesmu redzējis?" — „Skaties uz mani." — „Skatos." — „Nu, re. Tu aprakstīsi Martēnu, it kā es tas būtu!"
— Pārsteidzoši! — Gabriels nočukstēja, uzmanīgi klausoties.
— Tā es, kungs, ierados, lai pasacītu visu, ko jūs man likāt. Bet izrādās, ka jūs jau esat priekšā! Man, protams, gadījās apstāties dažos traktieros pa ceļam… taču ne uz ilgu laiku. Jūs man devāt sešas dienas un šodien ir tieši sestā diena, kopš es izgāju no Montaržī.
— Jā, draudziņ… Pirms sešām dienām es gāju caur Montaržī. Jā, jā. Manuprāt, tavs stāsts ir tīrā patiesība, — domīgs ierunājās Martēns.
— Nē taču, — Aloīze enerģiski iejaucās, — tieši otrādi, šis cilvēks melo! Viņš esot runājis ar jums Montaržī pirms sešām dienām, bet jūs jau divpadsmit dienas neesat ne soli laukā no mājas spēris.
— Jā, jā, — Martēns atteica, — taču mans dubultnieks…
— Nav vēl ne divu nedēļu, kopš jūs pakāra Nuajonā, bet pirms tam jūs apgalvojāt, ka esat pakārts pirms mēneša!
— Tā es teicu, taču mans dubultnieks…
— Tukša pļāpāšana! — Aloīze iesaucās.
— Nebūt ne, — Gabriels ierunājās, — es domāju, ka šis cilvēks mums ir norādījis ceļu uz patiesību.
— Ak, labais kungs, jūs nekļūdāties! — zemnieks priecīgs māja ar galvu. — Kā būs ar maniem desmit ekijiem?
— Varat neuztraukties, — Gabriels teica, — taču tu mums pasaki savu vārdu un kur tu dzīvo. Var gadīties, ka tu mums būsi vajadzīgs kā liecinieks. Šķiet, ka daudzu noziegumu kamols sāk lēnām šķetināties va- Jā… .
— Bet jūsu gaišība… — Martēns centās iebilst.
— Pietiks par to runāt. Tu paseko, Aloīze, lai šim cilvēkam ne par ko nav jāžēlojas. Gan jau tā lieta tiks noskaidrota. Bet ir jau astoņi. Man ir laiks iet uz Luvru. Pat ja karalis mani nepieņems priekšpusdienā, es varēšu parunāt ar admirāli un hercogu de Gīzu.
— Jūs pēc tam nāksiet uzreiz mājās? fc