— Uzreiz? Neuztraucies, audžumāt. Man ir nojauta, ka,neraugoties ne uz ko, uzvarētājs būšu es.
— Tā būs, ja Dievs būs uzklausījis manas sirsnīgās lūgšanas, — Aloīze noteica. ž.
— Bet tu, Martēn, arī tiksi attaisnots… tomēr ne ātrāk, kā mēs izcīnīsim citu attaisnošanu un atbrīvošanu. Pagaidām paliec sveiks, Martēn. Uz redzēšanos, audžumāt.
Viņi abi noskūsptīja roku, ko Gabriels tiem sniedza. Tad viņš, bargs un apņēmīgs, uzmeta plecos platu apmetni, izgāja no mājas un devās uz Luvru.
„Tieši tāpat pirms daudziem gadiem aizgāja viņa tēvs un vairs neatgriezās…" - Aloīze nodomāja.
Kad Gabriels pārgāja pāri tiltam un nonāca Grēva laukumā, viņš ievēroja kādu cilvēku, kurš bija ievīstījies rupjā apmetnī. Bija redzams, ka svešinieks cenšas slēpt savu seju zem platās cepures.
Gabrielam likās kaut kas pazīstams viņa stāvā, tomēr viņš neapstājās un pagāja garām.
Svešais, ieraudzījis vikontu d'Eksmesu, gandrīz metās tam klāt, taču aprāvās un tikai klusi pasauca:
— Gabriel, mans draugs!
Viņš pacēla cepures malu, un Gabriels saprata, ka nebija kļūdījies.
— De Koliņī kungs! Ko tad jūs darāt te šajā stundā?
— Ņe tik skaļi, — admirālis noteica. — Jāatzīstas, man negribētos, ka mani pazīst. Tomēr redzot jūs, mans draugs, es nespēju noturēties jūs neuzrunājis. Kad jūs ieradātiies Parīzē?
— Šorīt, — Gabriels atbildēja, — un es pašlaik eju uz Luvru, lai satiktu jūs.
— Ļoti jauki! Ja jūs pārāk nesteidzaties, paiesimies kādu gabaliņu. Pa ceļam izstāstīsiet, kas ar jums bija atgadījies.
— Es jums izstāstīšu visu, ko var izstāstīt uzticamam draugam, — Gabriels sacīja. — Bet vispirms, admirāli, atļaujiet man jums uzdot vienu jautājumu par kādu man ārkārtīgi svarīgu lietu.
— Es jau paredzu, kas tas būs par jautājumu, — admirālis atbildēja, taču arī jums, mans draugs, nebūs grūti paredzēt atbildi. Jūs, šķiet, gribat zināt, vai es esmu turējis savu solījumu, ko jums reiz devu? Vai es esmu ziņojis karalim par to varonību, ko jūs parādījāt Senkantēnas aizstāvēšanā?
— Nē, admirāli, — Gabriels iebilda, — ne jau par to, ticiet man, es gribēju jautāt. Es jūs pazīstu un tāpēc nešaubos, ka, atgriezies no karalauka, jūs izpildījāt to, ko man solījāt un izstāstījāt karalim par maniem nopelniem. Var būt, ka jūs pat pārspīlējāt tos. Jā, to visu es jau zinu iepriekš. Bet es nezinu un ar nepacietību gribu uzzināt — ko jums atbildēja Indriķis II?
— M-jā… — admirālis nopūtās. — Par atbildi Indriķis man pavaicāja, kas noticis ar jums. Man bija grūti sniegt konkrētu atbildi. Vēstulē, kuru jūs man pēdējo rakstījāt, nebija nekādu ziņu, jūs tikai atgādinājāt man savu lūgumu. Es karalim teicu, ka kritis jūs neesat, bet acīmredzot saņemts gūstā un kautrējaties man to paziņot.
— Ko teica karalis?
— Karalis, mans draugs, teica: „Labi!" un pasmaidīja. Kad es atkal ierunājos par jūsu nopelniem kaujas laukā, viņš pārtrauca mani ar vārdiem: „Nerunāsim vairs par to."
— Tā jau es domāju, — Gabriels ar rūgtumu noteica.
— Saņemieties, draudziņ! — admirālis mierināja Gabrielu. — Atcerieties, ka Senkantēnā es jums ieteicu pārāk nepaļauties uz šīs pasaules vareno labvēlību.
Gabriels nikni izmeta:
— Karalis ir pacenties aizmirst par mani, uzskatīdamies, ka es esmu kritis vai saņemts gūstā! Bet ja es nostāšos viņa priekšā un pieteikšu savas tiesības, viņš būs spiests mani atcerēties!
— Bet ko tad, ja viņa atmiņa tomēr nenoskaidrojas? — admirālis iejautājās.
— Admirāli, — Gabriels nopietni teica, — katrs, kam nodarīts pāri, var griezties pie karaļa pēc taisnības. Bet kad apvainotājs ir karalis pats, atliek paļauties vienīgi uz Dievu — tas sniegs gandarījumu.
— Cik es saprotu, jūs pats esat gatavs kļūt par augstākās varas izpildītāju? *
— Neesat kļūdījies, admirāli.
— Labi, — Koliņī sacīja, — tad varbūt ir īstā reize atcerēties mūsu sarunu par apspiesto ļaužu ticību. Es jums toreiz stāstīju par drošu līdzekli, kā var tiesāt karaļus — kalpojot taisnībai.
— Arī es atcerējos par to sarunu, — Gabriels atsaucās. — Kā redzat, atmiņa mani nav pievīlusi. Iespējams, ka es izmantošu jūsu ieteikumu…
— Ja tas ir tā, vai varat man veltīt tikai vienu stundu?
— Karalis pieņem pēcpusdienā. Līdz tam laikam es esmu jūsu rīcībā.
— Nāciet man līdzi. Jūs esat īsts godavīrs, tāpēc es jums neprasīšu nekādus zvērestus. Dodiet man goda vārdu, ka glabāsiet noslēpumā visu, ko redzēsiet un dzirdēsiet.
— Apsolos būt kluss kā kaps.
— Iesim, — admirālis sacīja, — Luvrā jūs esat apvainots, bet jūs vismaz uzzināsiet, kā var atriebties.
Gabriels un Koliņī pārgāja pāri tiltam un sāka iet pa šaurajām, līkumotajām ieliņām, vienai no kurām tajos tālajos laikos bijs dots Svētā Jēkaba vārds.
VII
Filozofs un karavīrs
Koliņī* apstājās pie necila namiņa zemām durvīm pašā Svētā Jēkaba ielas sākumā. Vispirms pavērās slēģi, tad neredzams vārtu sargs atvēra durvis. Gabriels sekoja admirālim pa šauru eju, uzkāpa pa čīkstošām kāpnēm otrā stāvā un apstājās bēniņos slēgtu durvju priekšā.
Admirālis trīs reizes pieklauvēja, taču ne ar roku, bet ar kāju. Viņiem tika atvērts, un abi iegāja samērā lielā, taču tukšā un drūmā istabā. Divos logos spīdēja blāva gaisma. Istabas iekārtojums aprobežojās ar četriem ķebļiem un ozolkoka galdu.
Admirālis acīmredzot tika gaidīts. Viņam parādoties, divi vīrieši nāca pretī, trešais, kas stāvēja loga nišā, aprobežojās ar godpilnu paklanīša- nos.
— Teodor un arī jūs, kaptein, — admirālis vērsās pie abiem vīriešiem, — esmu atvedis sev līdz kādu cilvēku. Domāju, ka viņš kļūs mūsu draugs.