Abi nepazīstamie klusēdami paklanījās vikontam d'Eksmesam. Tad tas, kurš bija jaunāks, acīmredzot Teodors, sāka kaut ko pusbalsī stāstīt admirālim Koliņī.
Gabriels pagāja malā, lai netraucētu viņu sarunu, un sāka pētīt visus trīs vīriešus.
Kapteinim bija asi sejas vaibsti un straujas, drošas kustības. Viņš bija gara auguma, tumšu seju un kustīgs. Nebija jābūt pārāk vērīgam, lai pamanītu neapvaldīto drosmi viņa mirdzošajās acīs un nesalaužamo gribasspēku sakniebto lūpu līnijā.
Hugenoti Francijā tika vajāti, taču tie bija ne tikai no apspiesto ļaužu kārtas. Līdzās amatniekiem un pilsētu nabagiem (galvenokārt Dienvidfrancijas pilsētās) hugenoti bija arī dižciltīgas personas (Antuāns Burbons, princs Kondē, admirālis Koliņī u.c.).
Teodorā uzreiz varēja manīt galminieku. Tas bija galants kavalieris ar apaļu un laipnu seju. Viņam bija vērīgs skatiens, vieglas un vijīgas kustības. Tērps, šūts pēc pēdējās modes, stipri atšķīrās no kapteiņa askētiskā apģērba.
Kas attiecas uz trešo, viņu uzlūkojot vispirms acīs dūrās viņa valdonīgā un iedvesmas pilnā sejas izteiksme. Augstā piere, skaidrais un dziļais skatiens klaji apliecināja, ka viņš bija domātājs, un piebildīsim, ģenialitātes skarts.
Pa to laiku Koliņī, pārmijis dažus teikumus, piegāja pie Gabriela:
— Lūdzu mani atvainot, taču es te neesmu viens un man bija nepieciešams apmainīties domām ar maniem ticības brāļiem, pirms es jums atklāju, kādu cilvēku sabiedrībā jūs atrodaties.
— Tagad es to varu uzzināt? — Gabriels vaicāja.
— Varat, mans draugs.
— Kur tad es atrodos?
— Telpā, kurā Nuajonas mucinieka dels Zans Kalvins noturēja pirmās slepenās protestantu sanāksmes un no kurienes viņu gribēja vest uz sārtu. Taču, izvairījies no vajātājiem, viņš tagad ir Ženēvā, godājams un ietekmīgs. Šīs pasaules varenie nu ir spiesti rēķināties ar viņu.
Gabriels, izdzirdējis Kalvina vārdu, noņēma galvassegu. Lai gan mūsu straujais jauneklis līdz šim par teoloģijas jautājumiem nebija pārāk daudz interesējies, taču viņš bija sava laikmeta dēls un atdeva pienākošos godu Reformācijas pamatlicējam.
Pēc tam Gabriels tik pat mierīgi vaicāja:
— Un kas šie ir par cilvēkiem?
— Viņa skolnieki, — admirālis atbildēja. — Teodors de Bēza* — viņa rakstāmspalva, un Larenodi — viņa zobens.
Gabriels palocījās švītīgajam rakstniekam, kuram bija lemts vēlāk kļūt par Reformācijas vēsturnieku, un drošsirdīgajam kapteinim, kurš vēlāk būs Ambuāzas nemieru iedvesmotājs.
Teodors de Bēza (1519-1605) — franču augstmanis, teoloģijas profesors Zenēvā, pieslējās protestantiem un pēc Kalvina nāves tika uzskatīts par kalvinisma vadītāju.
Teodors de Bēza Gabriela sveicienam atbildēja viņam piemītošajā izsmalcinātībā un teica ar smaidu uz lūpām:
— D'Eksmesa kungs, lai gan jūs šeit nonācāt, ievērojot zināmu piesardzību, neuzskatiet mūs par noslēpumainiem sazvērniekiem. Gribētu jums apgalvot, ka mēs šajā namā sanākam vienīgi tādēļ, lai apmainītos ar pēdējiem jaunumiem vai arī uzņemtu mūsu pulkā jaunpienācējus, kas domā tāpat kā mēs. Mēs pateicamies admirālim par to, ka viņš ir atvedis jūs šurp, vikont, jo jūs katrā ziņā esat viens no tiem, kuru mēs cienām un jūsu personīgo nopelnu dēļ vēlētos iesaistīt mūsu kustībā.
— Bet es, kungi, esmu no citām aprindām, — kautrīgi teica cilvēks, kas bija stāvējis pie loga. — Es esmu sapņotājs, kurš ir jūsu gara gaismas savaldzināts, un es vēlējos nokļūt tuvāk šim gaismas avotam.
— Jūs, Ambruāz, ieņemat godpilnu vietu mūsu cienījamāko ticības brāļu vidū, — viņam atbildēja Larenodi. — Jā, mani kungi, — viņš turpināja, — gribu jums stādīt priekšā nepazīstamu ārstu. Viņš ir jauns, taču viņ^im ir gaišs prāts un neparastas darbaspējas. Drīz mēs leposimies ar to, ka mūsu pulkā ir slavenais ķirurgs Ambruāzs Parē!*
— O, kapteiņa kungs! — Ambruāzs pārmetoši iesaucās.
— Jūs jau esat nodevis svinīgo zvērestu? — Teodors de Bēza jautāja.
— Vēl ne, — atbildēja ķirurgs. — Es gribu būt patiess un darīšu to vienīgi tad, kad tikšu ar visu skaidrībā. Jā, es atzīstos, man vēl ir par ko šaubīties. Un lai rastu skaidrību, esmu nolēmis iepazīties ar Reformācijas vadoņiem, bet ja būs nepieciešams, es iešu pie paša Kalvina. Mana devīze ir brīvība un ticība!
— Labi sacīts! — admirālis iesaucās.
Gabriels, visa redzētā un dzirdētā saviļņots, arī nolēma izteikties:
— Ļaujiet man arī teikt kādu vārdu. Esmu jau sapratis, kur atrodos, un nojaušu, kāpēc mans draugs de Koliņī kungs mani šurp ir atvedis, uz šo māju, kur pulcējas ļaudis, kurus Indriķis II sauc par ķeceriem un
Ambruāzs Parē (1517-1590) — slavenais franču ķirurgs, šautu brūču ārstēšanā, amputācijās un citās operācijās radījis jaunas metodes.
saviem nāvīgajiem ienaidniekiem. Taču man ir jāuzzin kaut kas vairāk. Es ļoti ceru, ka Ambruāzs Parē, būdams izglītots cilvēks, man izdarīs pakalpojumu, paskaidrojot, kāds labums viņam būs no tā, ka viņš pieslie- sies protestantiem.
— Par personīgu labumu te nevar būt ne runas, — Ambruāzs Parē iebilda. — Ja es gribētu taisīt karjeru medicīnā, es pieslietos galma un augstmaņu ticībai. Nē, vikonta kungs, aprēķins te nav vietā, man ir citi apsvērumi. Ja kungi atļautu, es pāris vārdos tos izklāstīšu.
— Runājiet, runājiet! — visi trīs atsaucās.
— Es runāšu īsi, — Ambruāzs sāka, — jo laika nav daudz… Līdz šim gan laicīgā, gan garīgā vara — gan valsts, gan baznīca, visādiem paņēmieniem apspieda cilvēka gribu un apziņu. Svētais tēvs saka: „Tici tā" un valdnieks: „Dari tā". Tāda kustība var eksistēt tikai tik ilgi, kamēr ļaužu prāti ir naivi un meklē savam dzīves gājumam atbalstu. Tagad mēs apzināmies savu spēku, jo mēs esam kļuvuši stipri paši.