Bet tajā pašā laikā pavēlnieks un garīdznieks, karalis un baznīca, negrib no savas varas atsacīties, tie pārāk pie tās pieraduši. Manuprāt, tieši pret netaisnības paliekām cīnās Reformācija. Vai es nekļūdos, mani kungi
— Nē, taču jus esat pārak tiešs un ejat par tālu, — Teodors de Bēza piezīmēja.
— Jūsu vārdos slēpjas sacelšanās dīgļi, — Koliņī domīgi novilka.
— Sacelšanās? — Ambruāzs pavisam mierīgi iebilda. — Nebūt nē. Es runāju par revolūciju.
Visi trīs protestanti pārsteigti saskatījās. „Cik tomēr liela personība ir mūsu vidū, — šķiet, teica viņu skatieni.
— Jums ir jākļūst par mūsējo, — Teodors de Bēza dzīvi atsaucās. — Ko jūs gribat?
— Neko, vienīgi godu laiku pa laikam diskutēt ar jums, kungi, lai jūsu gara gaisma apspīdētu manu ceļu.
— Jūs gūsiet vairāk, — Teodors de Bēza sacīja, — ja vērsīsieties tieši pie Kalvina paša.
— Man — un tāds pagodinājums? — nosarkušais Ambruāzs Parē iesaucās. — Pateicos jums, tūkstoškārt pateicos!.. Lai cik man būtu žēl, man šajā brīdī jāšķiras no jums, jo mani gaida ļaužu ciešanas.
— Ejiet, ejiet, — Teodors de Bēza dedzīgi atbildēja, — tas ir pārāk svēts iemesls, lai mēs uzdrošinātos jūs atturēt. Ejiet un dariet cilvēkiem labu.
— Taču šķiroties no mums, atcerieties, ka jūs šķiraties no draugiem, — Koliņī piebilda.
Viņi sirsnīgi atvadījās.
— Lūk, īsteni izredzētais! — iesaucās Teodors de Bēza, kad Parē bija aizgājis.
— Cik liels naids pret jebkuru netaisnību! — Larenodi piebilda.
— Cik nesavtīga, patiesa uzticība cilvēcībai! — Koliņī teica.
— Diemžēl, — Gabriels sacīja, — visi mani centieni salīdzinājumā var likties tīrā sīkumainība. Admirāli, es gribu, lai jūs zinātu — man Reformācija nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Jūsu pašaizliedzīgajā cīņā es piedalīšos tikai personīgu motīvu vadīts… Tajā pašā laikā es apzinos, ka atrodoties šādā situācijā, nav iespējams cīnīties par svētu lietu. Labāk būs, ja jūs man atteiksiet kļūt par jūsu biedru, jo es neesmu šī goda cienīgs.
— Jūs noniecināt sevi, d'Eksmesa kungs, — Teodors de Bēza sacīja. — Var jau būt, ka jūsu mērķi nav tik cēli kā Ambruāzam, bet pie patiesības var nokļūt pa dažādiem ceļiem.
— Tā ir, — Larenodi piekrita, — katram, kurš grib iesaistīties mūsu kustībā, mēs vaicājam — ko jūs gribat? Ne jau katrs atklāj savus noslēpumus, kā jūs to darījāt.
— Labi, — Gabriels skumji pasmaidīja. — Tādā gadījumā atbildiet man uz šādu jautājumu — vai jūs esat droši, ka jums ir pietiekami liela ietekme un spēks, kas nepieciešami ja ne uzvarai, tad vismaz cīņai?
Atkal visi trīs protestanti saskatījās, šoreiz gan apmulsuši.
Gabriels domīgs gaidīja atbildi.
Teodors de Bēza pārtrauca ieilgušo klusumu un teica:
— Es nezinu, kas tieši jūs mudināja tā vaicāt, taču es atbildēšu godīgi. Mūsu pusē ir ne tikai veselais saprāts, bet arī spēks, ticības panākumi ir strauji un neapstrīdami. Mūsu pusē ir vismaz piektā daļa visu iedzīvotāju. Mēs bez iebildēm sevi varam saukt par spēcīgu kustību un, manuprāt, varam iedvest uzticību domubiedriem un bailes — mūsu pretiniekiem.
— Ja tā, — Gabriels atturīgi teica, — es varētu pievienoties pirmajiem, lai palīdzētu cīnīties pret otrajiem.
— Bet ja mēs būtu vājāki? — Larenodi vaicāja.
— Tad, man jāatzīstas, es meklētu citus sabiedrotos, — Gabriels atklāti pateica.
Larenodi un Teodors de Bēza nespēja noslēpt savu izbrīnu.
— Draugi, — iejaucās Koliņī, — netiesājiet viņu pārāk bargi. Es redzēju viņu Senkantēnas kauju laikā, redzēju, kā viņš riskēja ar savu dzīvību. Ticiet man — kurš tā riskē, nespēj būt nekrietns. Es zinu, viņam ir pienākums — briesmīgs un svēts, un no tā pildīšanas viņš nevar nekādā gadījumā atsacīties.
— Un šī iemesla dēļ es nevaru ar jums būt līdz galam atklāts, — Gabriels teica. — Ja apstākļi mani novedīs jūsu rindās, es cīnīšos no visas sirds. Bet pilnībā atdoties jūsu lietai es nevaru, jo savu dzīvi esmu veltījis bīstamai un nenovēršamai lietai, kamēr neesmu to pabeidzis, neesmu savas dzīves noteicējs. Vienmēr un visur manas gaitas ir pakārtotas kādam citam.
— Tādā gadījumā, — Koliņī sacīja, — mēs jums varēsim palīdzēt.
— Mēs jūs atbalstīsim, bet ja būs konkrēta vajadzība, protams, arī palīdzēsim, — Larenodi piekrita.
— Paldies, kungi, jūs esat īsti draugi! Tomēr man jūs iepriekš jābrīdina — ja es pie jums nākšu, es būšu tikai ierindnieks. Būšu jūsu roka. Gribētos apgalvot — stipra un godīga… Vai jūs to atraidīsiet?
— Nē, mēs to pieņemsim, draugs, — Koliņī atbildēja.
— Pateicos jums, kungi, — Gabriels viegli palocījās, — pateicos par jūsu uzticību. Tā man vajadzīga kā gaiss, jo mans liktenis nav no vieglajiem… Bet tagad arī man jūs jāpamet, es steidzos uz Luvru. Tomēr es nesaku „Sveiki", bet tikai „Uz redzēšanos". Es domāju, ka šodien manā sirdī mestā sēkla atradīs labu augsni.
— Tas būtu lieliski, — Teodors de Bēza teica.
— Es iešu ar jums, — Koliņī piedāvājās. — Es vēlos jūsu klātbūtnē atkārtot Indriķim II to, ko jau reiz sacīju. Jo karaļu atmiņa ir īsa, bet šis vispār vai- pamanīties visu aizmirst un noliegt. Ejam.
— Es neuzdrošinājos jums lūgt tādu pakalpojumu, admirāli, — Gabriels teica, — bet es ar pateicību pieņemu to.
— Labi, labi, — Koliņī sacīja.
Kad abi izgāja, Teodors de Bēza izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un ierakstīja tajā divus vārdus:
„Ambruāzs Parē
Gabriels, vikonts d'Eksmess".
— Vai jūs nepārsteidzaties? — Larenodi vaicāja.
— Šie divi ir mūsējie, — Teodors de Bēza bija pārliecināts. — Viens tiecas pēc taisnības, otrs bēg no netaisnības.