Šīs sarunas laikā karalis, acīmredzami ārkārtīgi neapmierināts, rauca pieri un, galvu pieliecis, nepacietīgi klaudzināja kājas pa parketu.
Konetabls klusi pievirzījās tuvāk de Puatjē kundzei un pusbalsī apmainījās ar viņu dažām frāzēm. Viņi, šķiet, bija nonākuši pie kopīga lēmuma, jo Diāna nicīgi nosmīnēja. Nejauši pamanījis šo smīnu, Gabriels sarāvās, tomēr pārvarēja mirkļa vājumu un teica:
— Es vairs neuzdrīkstos jūs ilgāk aizkavēt, admirāli. Jūs manā laba izdarījāt vairāk nekā prasīja pienākums. Ja jūsu majestāte man veltīs vienu minūti… - viņš vērsās pie Indriķa.
— Vēlāk, vēlāk, es taču neatsakos, bet pašlaik tas absolūti nav iespējams! — Indriķis viņu pārtrauca.
— Nav iespējams? — Gabriels izmisis pārvaicāja.
— Kāpēc, valdniek, nav iespējams? — pilnīgi nesatricināmi jautāja Diāna, pārsteidzot gan Gabrielu, gan karali pašu.
— Kā, - karalis sāka stomīties, — jūs uzskatāt, ka…
— Es uzskatu, jūsu majestāte, ka karaļa pienākums ir visiem viņa pavalstniekiem atlīdzināt pēc nopelniem. Kas attiecas uz jūsu pienākumu pret vikontu d'Eksmesu, mans viedoklis ir tāds, ka tas ir likumīgs un svēts pienākums.
— Nu, protams, — Indriķis runāja, cenšoties Diānas acīs izlasīt slēpto domu, — es vēlētos…
— … nekavējoties uzklausīt vikontu d'Eksmesu, — Diāna pabeidza karaļa sakāmo. — Pareizi, valdniek, tas būtu taisnīgi.
— Bet jūsu majestātei ir zināms, — pārsteigtais Gabriels iebilda, — ka tādai sarunai jānotiek bez lieciniekiem?
— De Monmoransī kungs grasījas doties projām, — de Puatjē kundze sacīja. — Bet admirāli jūs pats atlaidāt, atbrīvojot karali no pūlēm to darīt. Palieku tikai es… Bet es biju klāt, kad jūsu vienošanās tika slēgta un tagad varu nepieciešamības gadījumā atgādināt vai precizēt vienošanās detaļas. Ceru, ka jūs man atļausiet palikt?
— Protams… protams… es lūdzu jūs, — Gabriels murmināja.
— Mēs jūs atstājam, jūsu majestāte, un jūs, godātā kundze, — Monmoransī sacīja.
Paklanījies Diānai, viņš tai atzinīgi pamāja. Nu jau viņai tā atbalsts vairs nebija vajadzīgs.
Koliņī nebaidījās uzmundrinoši paspiest Gabrielam roku un devās savam tēvocim līdzi.
Karalis un viņa favorīte palika aci pret aci ar Gabrielu, kurš lauzīja galvu, ko varētu nozīmēt šī nesaprotamā un negaidītā labvēlība, kādu tam izrādīja Diānas de Kastro māte.
-
IX
Diāna izlocās
Lai gan Gabriels spēja valdīt pār sevi, tomēr viņa seja bija bāla un balss drebēja uztraukumā, kad pēc ilga klusuma brīža viņš teica:
— Jūsu majestāte! Ar trīcošu sirdi, bet pilnīgā uzticība karaļa dotajam godavārdam es jums uzdrošinos atgādināt svinīgo solījumu, kuru jūs man devāt. Grāfs de Montgomerijs vēl ir dzīvs! Ja tā nebūtu, jūs manu runu būtu pārtraucis…
Aizelsies viņš apklusa. Karalis, šķiet, bija sastindzis drūmā klusēšanā. Gabriels turpināja:
— Tātad, valdniek, grāfs de Montgomerijs ir dzīvs, bet Senkantēnas aizsardzība ar manām pūlēm ilga, cik vien tas bija iespējams. Savu vārdu es esmu turējis, valdnieķ — turiet jūs savējo. Atdodiet man manu tēvu!
— Es… — Indriķis II saminstinājās.
Viņš paskatījās uz Diānu de Puatjē, bet tā bija pilnīgi mierīga.
Stāvoklis bija sarežģīts. Indriķis bija apradis ar domu, ka Gabriels ir vai nu beigts, vai gūstā. Viņš nevarēja paredzēt, ka nāksies atbildēt uz draudīgo jautājumu.
Redzot, ka karalis neko neatbild, Gabriels juta, kā skumjas tam žņaudz sirdi.
— Valdniek, — viņš izmisumā iesaucās, — jūs taču nevarējāt to aizmirst! Atcerieties mūsu sarunu! Atcerieties savu solījumu un to, ko jums solīju es!
Karalis juta līdzi cēlsirdīgā jaunekļa izmisumam, viņā pamodās labsirdība.
— Es atceros visu, — viņš Gabrielam laipni teica.
— Ak, es jums pateicos, jūsu majestāte! — Gabriels iesaucās un acīs tam iedegās prieks.
Taču tad ierunājās de Puatjē kundze.
— Karalis, protams, atceras visu, taču jūs, d'Eksmesa kungs, šo to esat aizmirsis.
Zibens, nokrītot viņam pie kājām, nebūtu tā pārsteidzis Gabrielu, kā šie viņas vārdi.
— Kas? Ko es esmu aizmirsis? — viņš apmulsis čukstēja.
— Kādu pusi no saviem solījumiem, — Diāna atbildēja. — Jūs viņa majestāte sacījāt apmēram tā „Valdniek, lai atbrīvotu manu tēvu, es apturēšu ienaidnieku viņa uzvaras gājienā uz Francijas sirdi."
— Vai es to neizdarīju? — Gabriels bija neizpratnē.
— Jā, taču jūs vēl piebildāt: „Ja ar to būs par maz, es Senkantēnas zaudējumu atlīdzināšu ar kādas citas pilsētas atbrīvošanas no spāņu vai angļu jūga." Tā jūs sacījāt, kungs. Tāpēc, manuprāt, jūs tikai pa pusei esat izpildījis savu solījumu. Ko jūs varat iebilst? Jūs pagarinājāt Senkantēnas aizsardzību par vairākām dienām, pret to man nav ko iebilst. Šo pilsētu jūs aizsargājāt, lai tā būtu, taču es neredzu citu, iekaroto pilsētu. Kur tā ir?
— Ak Dievs! Ak Dievs! — neko vairāk satriektais Gabriels nespēja izteikt.
— Nu jūs redzat, — Diāna turpināja tik pat mierīgi kā iepriekš, — mana atmiņa ir precīzāka par jūsējo. Ceru, jūs arī tagad to atcerējāties?
— Jā, es atcerējos gan! — Gabriels novīpsnāja. — Bet es tad gribēju sacīt, ka Senkantēnas labā izdarīšu visu iespējamo un neiespējamo… Bet atgūt pilsētu no spāņiem vai angļiem tagad… Vai tad tas ir iespējams? Sakiet, valdniek! Jūsu majestāte, sūtot mani ceļā, jūs klusējot piekritāt manam pirmajam upurim un pat neieminējāties, ka būs nepieciešams vēl otrs.
Valdniek, es vēršos pie jums — vesela pilsēta par viena cilvēka dzīvību, vai tad tas ir maz? Vai var vārda dēļ, kurš nevilšus jūtu uzplūdos izlauzies, uzkraut man jaunu pienākumu, kurš ir simtkārt smagāks par iepriekšējo… un nav grūti saprast, ka tas ir neizpildāms!