— Jūsu majestāte, kāpēc jūs nesmejaties? — viņa vaicāja. — Jums taču ir skaidrs, ka šis neprātis jau ir kritis kaujā, bet viņa tēvs nomiris cietumā! Varat priecāties, valdniek!
— Tā jau būs gan, — karalis atbildēja un iesmējās.
X
Diženais cilvēks uzzin par dižo nodomu
Hercogs de Glzs kopš tā laika, kad ieguva karalistes ģenerālleitnanta pakāpi, dzīvoja pašā Luvrā, šajā franču karaļu šūpulī.
Kādi sapņi rādījās naktīs šim godkārīgajam Lotringas dzimtas pārstāvim? Kādus ceļus viņa sapņi ir gājuši kopš tā laika, kad nometnē Civi- tellas tuvumā viņš uzticēja Gabrielam savu sapni par Neapoles troni? Vai tagad viņš ir nomierinājies? Vai arī, būdams viesis karaļa namā, iedomājies te kļūt par saimnieku? Vai viņš vēl nejūt karaļa kroņa smagumu sev uz galvas?
Pilnīgi iespējams, ka tieši šajā laikā Lotringas Fransuā loloja šādas cerības. Un patiešām — vai tad karalis, saucot viņu palīgā, neuzkurināja viņa pārdrošo godkārību?
Uzticot viņam Francijas glābšanu tik valstij sarežģītā brīdī, karalis ar to pats atzina, ka viņš — Fransuā de Gīzs ir sava laika izcilākais karavadonis.
Hercogs lieliski apzinājās, ka vēl ar to nebūt nepietiek, ka viņa nopelnus ir atzinis karalis. Nāksies pārliecināt visu Franciju. Bez tam nepieciešamas žilbinošas uzvaras, lieli varoņdarbi. Lai visa Francija uzticētos viņam, nepietika mazināt sakāves smagumu, bija vajadzīga īsta uzvara.
Lūk, kādas domas bija pārņēmušas hercogu de Gīzu pēc atgriešanās no Itālijas.
Tieši par to viņš domāja arī tajā dienā, kad Gabriels de Montgomerijs slēdza ar Indriķi II jauno, neprātīgo vienošanos.
Stāvēdams pie loga un bungodams ar pirkstu galiem pa stiklu, Fransuā de Gīzs neko neredzošu skatienu vērās pielijušajā pagalmā. Kāds piesardzīgi pieklauvēja pie durvīm un, ar hercoga atļauju ienācis, pieteica vikontu d'Eksmesu.
— Vikonts d'Eksmess! — hercogs de Gīzs iesaucās, jo viņam patiesi bija Cēzara atmiņa. — Vikonts d'Eksmess! Mans jaunais cīņubiedrs Me- cā un pie Renti. Nekavējoties sauciet viņu iekšā!
Kalps palocījās un ieveda Gabrielu.
Jāsaka, pēc vizītes pie karaļa Gabrielam vairs nebija šaubu. 'Drošsirdīgais jauneklis pašlaik atradās pēkšņas atklāsmes stāvoklī, kas tik reti piemeklē cilvēkus un ko sauc par iedvesmu.
Ienākot pie hercoga, viņš nojauta tās domas, kas nedeva mieru Fransuā de Gīzam. Starp citu, hercogs de Gīzs bija gandrīz vienīgais, kurš spēja saprast Gabrielu un varēja palīdzēt viņam.
Hercogs metās Gabrielam pretī un apskāva viņu.
— Lūk, arī jūs, mans drosminieki No kurienes jūs esat ieradies? Kas ar jums notika pēc Senkantēnas padošanās? Cik bieži es iedomājos par jums, Gabriel!
— Jūs neesat aizmirsis vikontu d'Eksmesu?
— Sasodīts, un viņš vēl jautā? — hercogs smējās. — Jūs acīmredzot neesat paradis par sevi atgādināt. Koliņī man izstāstīja vairākus no jūsu Senkantēi^s varoņdarbiem un sacīja, ka labākie vēl palikuši neizstāstīti.
— Ne pārāk daudz man ir izdevies paveikt, — Gabriels noteica ar skumju smaidu lūpās.
— Godkārīgais! — hercogs piezīmēja.
— Es godkārīgs? — Gabriels pasmējās.
— Paldies Dievam, — hercogs turpināja, — jūs tomēr esat atgriezies, un mēs esam atkal kopā, mans draugs! Atcerieties, kādi plāni mums bija Itālijā. Ak, Gabriel, Francijai pašlaik jūsu cīņasspars vajadzīgs vairāk kā jebkad!
— Viss, ko es protu un varu, — Gabriels paziņoja, — ir veltīts tēvzemes uzplaukumam. Es gaidu jūsu pavēli, monsenjor.
— Paldies, draudziņ, — hercogs atbildēja. — Ticiet man, ilgi jums tā nebūs jāgaida. Bet, taisnību sakot, jo vairāk es cenšos tikt skaidrībā par pašreizējo situāciju, jo sarežģītāka man tā liekas. Man nekavējoties jānostiprina Parīzes aizsardzība, jārada gigantiska aizsardzības līnija un, visbeidzot, jāaptur ienaidnieka virzīšanās uz priekšu.
Tomēr tas viss nav nekā vērts, ja es neiešu uzbrukumā. Man ir jārīkojas, bet kā?..
Un viņš apklusa, it kā gaidot Gabriela padomu. Viņš zināja, cik attapīgs ir jauneklis un miglaini cerēja, ka arī šoreiz viņš kaut ko izdomās. Tomēr tagad vikonts d'Eksmess klusēja un vaicājoši skatījās uz hercogu.
Lotringas Fransuā turpināja:
— Neapsūdziet mani neizlēmībā, mans draugs. Jūs taču zināt, es neesmu no tiem, kas vilcinās, taču esmu no tiem, kas domā. Es cenšos rīcību savienot ar apdomību… Tomēr, — hercogs piebilda, — es redzu, ka jūs esat vēl vairāk norūpējies nekā iepriekš…
— Nerunāsim par mani, monsenjor, es lūdzu, — Gabriels viņu apturēja. — Vispirms parunāsim par Franciju.
— Lai būtu, — hercogs piekrita. — Es jums atklāti pateikšu, kas aizņem manas domas. Manuprāt, šobrīd galvenais ir paveikt kādu lielu varoņdarbu, lai atdzimtu mūsu agrākā slava, lai ļaudīm atdotu cerību. Mēs nedrīkstam aprobežoties ar nocietinājumu atjaunošanu, ir jāizcīna kaut vai viena pārliecinoša uzvara.
— Es esmu tieši tādās pašās domās, monsenjor! — Gabriels iesaucās, izbrīnīts un iepriecināts par to, cik ļoti viņu domas sakrīt.
— Arī jūs? — hercogs de Gīzs pārvaicāja. — Arī jūs tātad ne reizi vien esat iedomājies par mūsu nabaga Francijas glābšanu?
— Man par to bieži jādomā, — Gabriels atzinās.
— Bet vai jūs stādāties priekšā mūsu ieceres grūtības? — jautāja Lotringas Fransuā. — Un kurš un kad izšķirsies par tādu varoņdarbu kā Francijas glābšana?
— Jūsu augstība, man šķiet, ka es to zinu.
— Zināt ? — hercogs iesaucās. — Runājiet, runājiet, Gabriel.
— Mana iecere, monsenjor, nav no tām, kuras var izstāstīt pāris vārdos. Jūs esat dižens cilvēks, taču arī jums varbūt šis plāns šķitīs fantastisks.
— Ak, es neesmu no tiem, kam viegli noreibst galva, — hercogs de Gīzs pasmaidot sacīja.