— Un tomēr, monsenjor, — Gabriels teica, — es baidos un jau iepriekš jūs brīdinu, ka pirmajā brīdī mana iecere var likties dīvaina un pilnīgi nerealizējama! Bet būtībā tā ir tikai grūta un bīstama.
— Ar to arī vilinoša, vai ne? — Lotringas Fransuā iesaucās.
— Norunāsim, jūsu augstība, ka jūs nebrīnīsieties. Es atkārtoju — mūsu ceļā būs daudz grūtību. Taču es zinu, kā tās pārvarēt.
— Ja tā, tad sakiet, Gabriel… — hercogs iesāka, bet neapmierināts iesaucās: — Kas tur klauvē, sasodīts! Tas esat jūs, Tilo?
— Jā, jūsu augstība, — sacīja ienākušais kalps. — Jūs likāt paziņot, kad būs sanākusi padome. Ir jau divi un de Senrenē kungs var ierasties kuru katru brīdi.
— Ak jā, patiešām! — hercogs de Gīzs teica. — Man tur ir jābūt. Labi, Tilo, atstājiet mūs vienus… Gabriel, jūs pats redzat — man ir jāiet pie karaļa. Vakarā jūs man izstāstīsiet savu plānu visos sīkumos, taču tagad vismaz pāris vārdos pasakiet, kas jums ir padomā?
— Pāris vārdos, jūsu augstība — jāieņem Kalē, — Gabriels mierīgi pasacīja.
— Ieņemt Kalē? — hercogs de Gīzs iesaucās, pārsteigumā pakāpies atpakaļ.
— Jūs neesat aizmirsis, jūsu augstība, ka solījāt nebrīnīties? — Gabriels vaicāja, nezaudējot savaldību.
— Re ko jūs esat izdomājis! — hercogs teica. — Ieņemt Kalē, pilsētu, ko apsargā karaspēks, kam ir nepieejami mūri un jūra, galu galā! Kalē, ko angļi pārvalda jau vairāk nekā divsimt gadus! Kalē — Francijas atslēgas. Man pašam patīk drosmīgi gājieni, bet te jau ir nevis drosme, bet pārgalvība!
— Jums taisnība, — Gabriels atbildēja. — Taču tieši tā var nest uzvaru. Jo nevienam neienāks prātā, ka tāda ideja ir īstenojama.
— Var būt arī, — hercogs domīgs novilka.
— Kad es jums visu izstāstīšu, jūs man piekritīsiet. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, jāpatur mūsu iecere pilnīgā slepenībā un pie pilsētas mūriem jāparādās negaidīti. Pēc divām nedēļām Kalē būs mūsu rokās!
— Tomēr tie ir tikai vārdi, — hercogs de Gīzs sacīja. — Vai jums ir konkrēts plāns, Gabriel?
— Ir, jūsu augstība, tas ir ārkārtīgi vienkāršs un skaidrs…
Gabriels nebija pabeidzis frāzi, kad atvērās durvis un istabā ienāca
grāfs de Senrenē.
— Viņa augstība jūs jau gaida, monsenjor, — de Senrenē paklanījās.
— Eju, grāf, es eju, — de Gīzs atsaucās.
Tad, pagriezies pret Gabrielu, viņš pusbalsī sacīja:
— Kā redzat, mums jāšķiras. Taču jūsu negaidītā un lieliskā iecere man neliek miera… Ja jūs tādu brīnumu uzskatāt par realizējamu, vai tiešām es jūs nesapratīšu? Vai varat pie manis atnākt ap astoņiem vakarā?
— Tieši astoņos es būšu pie jums.
— Es atļaušos jūsu gaišībai atgādināt, ka ir jau pāri diviem, — grāfs de Senrenē sacīja.
— Esmu gatavs, grāf.
Hercogs devās pie durvīm, bet paskatījies uz Gabrielu, pienāca tam klāt un klusi vaicāja, it kā gribēdams pārliecināties, ka nav pārklausījies:
— Ieņemt Kalē?
Gabriels apstiprinoši pamāja un pasmaidījis mierīgi atbildēja:
— Jā, ieņemt Kalē!
Hercogs de Gīzs aizsteidzās pie karaļa un vikonts d'Eksmess atstāja Luvru.
XI
Drosminieki mēdz būt dažādi
Aloīze sēdēja pie loga un ar bažām gaidīja Gabriela atgriešanos. Beidzot viņu ieraudzījusi, viņa pacēla pret debesīm saraudātās acis. Taču šoreiz tās bija prieka asaras.
— Paldies Dievam! — viņa iesaucās, steidzoties pie durvīm. — Te nu jūs esat! No Luvras? Karali satikāt?
— Satiku, — Gabriels teica.
— Un kā?
— Tas pats, audžumāt, nāksies gaidīt vēl.
— Vēl jāpagaida! — Aloīze sasita rokas. — Svētā jaunava! Atkal jāgaida!
— Grūti gaidit ir tikai bezdarbībā, — Gabriels sacīja. — Bet man, paldies Dievam, būs ko darīt, un tam, kas redz mērķi, nekad nav garlaicīgi.
Viņš iegāja zālē un nometa apmetni uz krēsla. Martēnu, kas dziļās pārdomās sēdēja telpas stūrī, viņš pat nepamanīja.
— Ei, Martēn! — Aloīze uzsauca. — Kāpēc tu viņa augstībai nepalīdzi?
— Ak, piedodiet, piedodiet! — Martēns pielēca kājās.
— Nekas, Martēn, — Gabriels sacīja. — Tu, Aloīze, pārāk netramdi mūsu nabaga Martēnu. Drīz man atkal būs vajadzīga viņa drosme un uzticība. Man ar viņu jārunā par ļoti svarīgām lietām.
Vikonta griba Aloīzei bija likums. Viņa smaidīdama paskatījās uz ieročnesēju un, lai netraucētu viņu sarunu, izgāja no zāles.
— Nu, Martēn, — Gabriels teica, kad viņi bija palikuši vieni, — par ko tik dziļi aizdomājies?
— Nebeidzu lauzīt galvu par to notikumu un cilvēku, kurš no rīta bija pie mums atnācis.
— Nu, tiki skaidrībā? — Gabriels pasmaidīja.
— Ne pārāk, jūsu gaišība. Ja man jāatzīstas, es neko lāgā nevaru saprast…
— Bet man, Martēn, kā jau es tev sacīju, vienu brīdi šķita, ka viss ir skaidrs.
— Kas tieši, monsenjor? Ļoti gribas uzzināt!
— Vēl pāragri par to runāt, — Gabriels atbildēja. — Pagaidām aizmirsti uz kādu laiku gan par sevi, gan par ēnu, kas aptumšo tavu dzīvi. Vēlāk mēs ar to tiksim skaidrībā, to es tev apsolu. Parunāsim par kaut ko citu. Pašlaik tu man esi ļoti vajadzīgs, Martēn.
— Jo labāk, jūsu gaišība!
— Tad mēs sapratīsim viens otru, — Gabriels turpināja. — Man ir nepieciešama visa tava dzīve, visa tava drošsirdība. Vai tu esi gatavs man uzticēties un visu, kas tev ir, veltīt manam pasākumam?
— Un kā vēl! — Martēns iesaucās. — Tāds ir mans pienākums.
— Malacis, Martēn! Tomēr apdomā labi. Tā ir grūta un bīstama lieta, uz kuru es tevi aicinu.
— Ļoti labi! Taisni kā man radīta! — Martēns bezrūpīgi atsaucās.
— Mums būs simtreiz jāriskē ar dzīvību, Martēn.