— Jo lielākas likmes, jo interesantāka spēle!
— Taču šī spēle būs skarba, jo, ja mēs to uzsāksim, būs jāiet līdz galam.
— Vai nu par visu banku, vai arī nav nemaz ko sākt! — ieročnesējs lepni noteica.
— Lieliski, — Gabriels sacīja. — Mums nāksies cīnīties ar stihiju, priecāties par vētru, smieties par grūtībām.
— Nu ko, pasmiesimies, — Martēns teica. — Taisnību sakot, pēc tām karātavām dzīve man šķiet tīrie svētki, un es apsolu nežēloties, ja Dievs man atkal atņems to dzīves gabaliņu, ko iedevis no lieka.
— Tad, Martēn, viss ir pateikts! Tu nāksi man līdzi un dalīsies ar mani manā liktenī?
— Līdz kapa malai, jūsu gaišība, kaut vai tāpēc, lai tur varētu sātanu pakaitināt.
— Uz to tu gan neceri, — Gabriels iebilda. — Tu vari pazudināt savu dvēseli šajā saulē, būdams kopā ar mani, taču viņsaulē gan ne.
— Man arī nekas cits nav vajadzīgs, — Martēns priecīgs piekrita. — Vai jums vēl kaut kas vajadzīgs, izņemot manu dzīvību?
— Ir gan, Martēn, — Gabriels plati pasmaidīja par Martēna pārgalvīgo vieglumu, — vēl viens pakalpojums būs vajadzīgs.
— Kāds, jūsu gaišība?
— Savāc man, turklāt iespējami ātrāk, duci tādu pašu puišu kā tu. Stiprus, veiklus, drosmīgus, kas nebaidītos ne no kā. Vai varēsi?
— Paskatīsimies! Vai jūs viņiem labi samaksāsiet?
— Tajā grūtajā un svētajā lietā, kas man jānoved līdz galam, par materiālo pusi nenāksies žēloties nevienam.
— Tādā gadījumā, monsenjor, divu stundu laikā es jums savākšu veselu svītu pirmklasīgu brašuļu. Francijā un, jo īpaši, Parīzē tādu nekad nav trūcis. Kas būs viņu vadītājs?
— Es pats, — vikonts atbildēja. — Taču ne kā gvardes kapteinis, bet kā privātpersona.
— Ja tā, monsenjor, man ir padomā pieci vai seši cīņubiedri, kurus jūs pazīstat jau no Itālijas karagājiena laikiem. Kopš tā laika, kad jūs viņus atlaidāt mājās, puiši ir nīkuši bez kārtīga darba un labprāt atsauksies pēc pirmā aicinājuma. Tos es arī savervēšu. Šovakar pat es jums atvedīšu visu jūsu komandu.
— Brīnišķīgi, — Gabriels sacīja. — Taču man ir viens noteikums — viņiem jābūt gataviem nekavējoties atstāt Parīzi un sekot man bez piezīmēm un jautājumiem.
— Pretī slavai un bagātībai tie jau ies kaut ar aizvērtām acīm.
— Es rēķinos ar viņiem, Martēn. Kas attiecas uz tevi…
— Par mani vispār nav ko runāt, — Martēns viņu pārtrauca.
— Nē, ir gan. Ja mēs paliksim sveiki un veseli pēc visa tā, kas mūs gaida, es solu tavā labā izdarīt ne mazāk, kā tu esi darījis manā labā. Es tev palīdzēšu tikt galā ar taviem ienaidniekiem, esi mierīgs. Bet tagad — še, mana roka!
— Ak, jūsu gaišība! — Martēns aizkustināts teica, noskūpstot Gabrielam roku.
— Ej, Martēn, un ķeries pie darba. Man nepieciešams palikt vienam.
— Jūs paliksiet mājās? — Martēns vaicāja.
— Jā, līdz septiņiem. Man astoņos jābūt Luvrā.
— Tad es pacentīšos līdz septiņiem jūs iepazīstināt ar dažiem mūsu jaunās trupas aktieriem.
Viņš paklanījās un izgāja, jūtoties kā septītajās debesīs no domas, ka viņam uzticēts nopietns uzdevums.
Gabriels, palicis viens, ieslēdzās savā istabā un sāka studēt Žana Pekuā iedoto plānu. Viņš staigāja pa istabu, reizēm piesēdās pie galda, izdarot kādas atzīmes. Viņš gribēja, lai neviens hercoga de Gīza iebildums nepaliktu bez viņa atbildes.
Martēns ieradās ap sešiem vakarā.
— Jūsu gaišība, — svarīgi un noslēpumaini viņš sacīja, — vai jūs būtu tik laipns un pieņemtu sešus vai septiņus vīrus, kas cer godam kalpot karalim un Francijai jūsu virsvadībā?
— Nu ja! Jau seši vai septiņi? — Gabriels nobrīnījās.
— Seši vai septiņi, kurus jūs nepazīstat. Bet kopā ar mūsu vecajiem Mecas biedriem kopā būs vesels ducis.
— Sasodīts, tu gan laiku neesi tērējis velti! Nu, ved iekšā savus ļaudis!
— Pa vienam? — Martēns jautāja. — Jūs labāk varēsiet tos iepazīt pa vienam.
— Lai tā būtu, — Gabriels piekrita.
— Vēl pēdējo vārdu — man jūs jābrīdina, ka es pazīstu visus šos cilvēkus — citu personīgi, bet par citu man ir precīzas ziņas. Viņiem ir dažādi raksturi, bet tos visus vieno darbībā pārbaudīta drošsirdība. Par to es es varu likt galvu ķīlā. Taču arī jums ir jābūt iecietīgam pret citām viņu vājībām un trūkumiem.
Pēc šī būtiskā aizrādījuma Martēns izgāja un pēc brīža atgriezās kopā ar iedegušu, kustīgu cilvēku ar dzīvespriecīgu un prātīgu seju.
— Ambrozio, — Martēns iepazīstināja.
— Ambrozio nav franču vārds. Tātad jūs neesat francūzis?
— Kas to lai zin, — Ambrozio atbildēja. — Es esmu atradenis. Izauga Pirenejos. Viena kāja Francijā, otra — Spānijā. Starp citu, es ar savu likteni esmu apmierināts, un man nav nekādu pretenziju ne pret Dievu, ne manu māmulīti.
— Par kādiem līdzekļiem jūs dzīvojat? — Gabriels vaicāja.
— Tas ir ļoti vienkārši. Man vienādi dārgas ir abas manas dzimtenes, un es savu spēju robežās cenšos dzēst robežu starp tām, iepazīstinot vienu ar otras bagātībām… un otrādi…
— Citiem vārdiem, — Martēns skaidroja, — Ambrozio nodarbojas ar kontrabandu.
— Taču pašlaik, — Ambrozio turpināja, — mani vajā varas iestādes abās Pireneju kalnu nogāzēs, tāpēc es uzskatīju par labāku pārvākties uz Parīzi, kur drosmīgs cilvēks…
— Kur Ambrozio varēs visu savu veiklību un apķērību likt lietā, — Martēns papildināja.
— Ambrozio kontrabandists ir pieņemts! — Gabriels sacīja. — Nākošais?
Apmierinātais Ambrozio aizgāja, dodot vietu kādam dīvainam tipam ar askēta seju.
Martēns to nosauca par Laktanciju.
— Laktancijs, — viņš sacīja, — dienēja pie admirāļa de Koliņī, kurš var par to dot labvēlīgas atsauksmes. Taču Laktancijs ir pārliecināts katolis un nevēlas paklausīt komandierim, kurš ir saindēts ar protestantismu.