Klusēdams Laktancijs ar galvas mājienu apstiprināja Martēna teikto, un tas turpināja:
— Šis godprātīgais cīnītājs pieliks visas pūles, lai apmierinātu vikonta d'Eksmesa prasības, taču viņš lūdz, lai ļauj tam glābt viņa dvēseli. Karavīra gaitās viņam nākas karot pret savas ticības brāļiem un, ja nepieciešams, arī nogalināta tos. Tāpēc Laktancijs uzskata, ka tik smagi grēki ir jāizpērk Dieva priekšā. Viņš savus gavēņus un lūgšanas samēro ar ievainoto un nogalināto skaitu, kurus tam nācies pirms laika aizvadīt uz viņpasauli.
— Laktancijs, Dievlūdzējs, ir pieņemts, — Gabriels teica un pasmaidīja.
Laktancijs tāpat, ne vārda nesacījis, aizgāja.
Pēc tam Martēns ieveda jaunu cilvēku — vidēja auguma ar mazām rokām un enerģisku, apgarotu seju.
Viņa tērps bija no apkakles līdz zābakiem ne tikai tīrs un kārtīgs, bet pat mazliet koķets.
Viņš graciozi paklanījās Gabrielam un sastinga goddevīgā pozā. Viņu sauca Ivonne.
— Lūk, jūsu gaišība, visievērojamākais no visiem, — Martēns sacīja. — Divcīņā viņš ir neapturams kā lauva, kas norāvies no ķēdes. Cērt līdz pilnīgam spēku izsīkumam. īpaši spēcīgs viņš ir uzbrukumos. Tieši viņš ir tas, kas pirmais uzkāpj ienaidnieka cietokšņa tornī un uzvelk tur Francijas karogu.
— Tātad, īsts varonis? — Gabriels vaicāja.
— Daru, ko varu, — Ivonne kautrīgi atbildēja. — Martēns protams pārspīlē manu necilo pūļu rezultātus.
— Nemaz ne, es saku to, kas ir, — Martēns iebilda. — Lai to pierādītu, es līdz ar jūsu nopelniem minēšu arī jūsu trūkumus. Ivonne, jūsu gaišība, ir liels varonis kaujas laukā, taču ikdienā viņš ir kautrīgs un bailīgs kā jauna meitene. Viņam, piemēram, ir bail no tumsas, no pelēm, no zirnekļiem un pie katras skrambas viņš gandrīz zaudē samaņu. Viņa spēks un vētrainā drošsirdība parādās tikai tad, kad viņu ir apreibinājusi pulvera smaka.
— Būs labi, mēs viņu nevedīsim uz balli, bet uz cīņu. Ivonne ar visu viņa smalkumu ir pieņemts! — Gabriels sacīja.
Ivonne paklanījās, kā to prasa etiķete, un aizgāja, ar roku glaudot savas mazās melnās ūsiņas.
Viņu nomainīja divi baltgalvaini milži, stalti un nesatricināmi mierīgi. Vienam bija apmēram gadi četrdesmit, otram — ne vairāk par divdesmit pieciem.
— Heinrihs Šarfenšteins un Francis Šarfenšteins, viņa brāļadēls.
— Kas tie tādi? — Gabriels brīnījās. — Puiši, no kurienes jūs tādi esat?
— Mēs tikai bišķiņ francēziš, — vecākais no viņiem sacīja.
— Kā tad tā?
— Mēs francēziš gūt nesaprot, — ierunājās jaunākais milzis.
— Tie ir vācu bruņinieki, — Martēns paskaidroja, — algotņi. Viņi pārdodas tam, kas vairāk maksā, un labi zin, cik viņu varonība vērta. Viņi jau ir karojuši pie spāņiem un angļiem. Taču spāņi maksā maz, bet angļi kaulējas. Pērciet tos, jūsu gaišība, jūs redzēsiet, viņi būs labi karotāji. Viņi nerunā pretī un, būdami punktīgi savu pienākumu pildīšanā, vienā mierā lien tieši pašā peklē. Jo varonība tiem ir tikai prece.
— Es pieņemu viņus, — Gabriels teica, — un lai viņi nešaubītos, maksāju tiem mēnesi uz priekšu. Kas vēl būs?
Abi teitoņu Goliāti militāri atdeva godu un stingrā solī devās uz durvīm.
— Nākošais ir Piltruss, — Martēns teica. — Lūk!
Vīrs lielceļa laupītāja paskatā un saplēstās drēbēs ienāca telpā un apmulsis neuzticīgi skatījās uz Gabrielu, it kā tas būtu tiesnesis.
— Nekautrējieties, Piltrus, — Martēns draudzīgi vērsās pie viņa. — Neskatoties uz jūsu briesmīgo izskatu, jums nav ko sarkt.
Tad viņš sacīja Gabrielam:
— Monsenjor, Piltruss ir tā saucamais klejotājs. Viņš klīst pa ceļiem, kas ir pilni ar svešzemju laupītājiem, un aplaupa tos. Kas attiecas uz frančiem, viņš ne tikai tos liek mierā, bet pat palīdz tiem. Tātad, Piltrusu var saukt par savdabīgu iekarotāju. Tomēr viņš ir sajutis vēlēšanos mainīt savu dzīvesveidu. Tāpēc viņš tik labprāt pieņēma piedāvājumu cīnīties zem vikonta d'Eksmesa karoga.
— Labi, — Gabriels teica. — Es viņu pieņemu uz tavu, Martēn, atbildību ar noteikumu, ka viņš saviem varoņdarbiem izvēlēsies nevis lielceļus, bet nocietinātas pilsētas.
— Pateicies kungam, jocīgais, — Martēns viņu piebikstīja.
— Paldies, jūsu augstība, — Piltruss steigšus sacīja. — Apsolu jums nekad necīnīties pret diviem vai trijiem, bet tikai pret desmit gabaliem uzreiz.
— Lai tev labi veicas, — Gabriels nosmīnēja.
Pēc Piltrusa sekoja kāds drūms, bāls un par kaut ko ļoti norūpējies cilvēks.
Viņa sejas izteiksmi vēl drūmāku padarīja daudzās rētas un šuves.
Martēns iepazīstināja Gabrielu ar pēdējo, septīto cīnītāju, kam bija iesauka Malmprs.
— Vikonta kungs, — Martēns teica, — jūs nabaga Malmoram nedrīkstat atteikt. Viņam ir izteiktas alkas pēc kara. Viņš sapņo par kaujām, taču ne reizi to saldumu nav nobaudījis. Viņš ir tik drosmīgs, tā raujas cīņā, ka pirmajā solī jau gūst ievainojumu, un visu atlikušo cīņas laiku pavada lazaretē. Viņš ir viss vienās rētās, taču viņš ir stiprs, bet Dievs žēlīgs, tāpēc viņš ceļas atkal un atkal gaida piemērotu brīdi. Monsenjor, jūs pats redzat, nedrīkst laupīt šim karotājam cīņas prieku, tas var jums būt izdevīgi.
— Labi, Malmors ar visu viņa cīņassparu ir pieņemts, — Gabriels teica.
Maimora bālajai sejai pārskrēja apmierināts smaids, un viņš aizgāja, lai pievienotos saviem jaunajiem biedriem.
— Ceru, tagad ir viss? — Gabriels vaicāja ieročnesējam.
— Jā, monsenjor.
— Jāsaka, tev ir tīri laba gaume, — Gabriels sacīja. — Paldies tev par izvēli.
— Jā, — Martēns kautrīgi atbildēja, — tieši tādus zēnus vajag iesaistīt.