— Kas tad tā brauc iekšā? — viņš šausminādamies sauca. — Pagriez!
Ormanis nobijies pagrieza.
— Kur tu griez, mūlis tāds? — uztraucās Viktors Michailovičs, pieskriedama pie zirga. — Vecos laikos tev būtu cirtuši tādu pliķi, ka tu tūlit attaptu, kā jāgriež.
Pusstundu tā pakomandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipeda sūknis, bet pēkšņi pilsētas mierīgo dzīvi atkal iztraucēja kāds pārpratums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati, un Viktors Michailovičs nojādīja, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt, te mainīja telegrāfā stabu, un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitati pret zemi ar personīgu, speciāli no darbnīcas iznestu svērteni; vai arī garām
brauca ugunsdzēsēji, un Poļesovs, tauru skaņu satraukts, degdams nemiera ugunīs, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.
Tomēr lāgiem Viktoru Michailoviču pārņēma reālās darbības stichija. Uz vairākām dienām viņš pazuda darbnīcā un klusēdams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik vien patikās, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gribēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, un ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēkiem, — Viktors Michailovičs strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņš kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motocikletu, kas bija samontēts no automobiļu, ugunsslāpētāju, velosipedu un rakstāmmašīnu detaļām. Pusotra zirgu spēka motors bija Vanderera, riteņi Davidsona, bet pārējās nozīmīgās daļas jau sen zaudējušas firmu. Pie segliem aukliņā piesiets karājās papes plakats «Mēģinājums». Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Michailovičs ar roku sagrieza pedāli. Dzirksteles nebija minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs šmakstināšana, ierīce nodrebēja un ietinās duļķainos dūmos. Viktors Michailovičs metās seglos, un motociklets, uzņēmis ārprātīgu ātrumu, iznesa viņu caur tuneli ielas vidū un spēji apstājās kā lodes ķerts. Viktors Michailovičs jau taisījās nokāpt un izrevidēt savu noslēpumaino mašīnu, bet tā pēkšņi deva atpakaļ- gājienu un, iznesdama savu radītāju caur tuneli, apstājās tanī pašā vietā, kur bija sākusi braucienu — pagalma vidū, pikti ievaidējās un eksplodēja. Taisni brīnums, kā Viktors Michailovičs palika dzīvs, bet no motocikleta drupām viņš nākošajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionaru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai nestrādāja.
Atslēdznjeka-inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakus mājas Nr. 5 vārtiem. Sīs mājas dzīvokļu biedrība noslēdza ar Viktoru Michailoviču līgumu, pēc kura Poļesovs apņēmās pilnīgi izlabot mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc paša ieskatiem. No otras puses dzīvokļu biedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pieņēmusi speciālā komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Zīmogmarku naudu ieskaitīja darba izpildītāja rēķinā.
Viktors Michailovičs kā Samsons aizstiepa vārtus. Darbnīcā viņš ar entuziasmu ķērās pie darba. Divas dienas pagāja, kamē tos atkniedēja. Vārtus izjauca sastāvdaļās. Čuguna riņķīšus sa lika bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un šķēpus pabāza zem ēvel- sola. Vēl dažas dienas pagāja, apskatot bojājumus. Un tad
pilsētā notika lielas nepatikšanas: Malkas ielā pārplīsa maģistralā ūdensvada caurule, un Viktors Michailovičs nedēļas atlikušās dienas pavadīja avarijas vietā, ironiski smīnēdams, klaigādams uz strādniekiem un ik brīdi ielūkodamies iebrukumā.
Kad Viktora Michailoviča organizatoriskā kaisle bija daudzmaz nomierinājusies, viņš atkal stājās pie vārtiem, bet bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas Nr. 5 vārtu čuguna riņķīšiem un šķēpiem. Ieraudzījuši saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Ļoti daudz riņķīšu trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Michailoviča interese par vārtiem galīgi atsala.
Bet mājā Nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika drausmīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un reiz kādā vakarā no pagalma aiznesa verdošu patvāri. Viktors Michailovičs personīgi piedalījās zagļa ķeršanā, bet zaglis, izstieptajās rokās nesdams verdošo patvāri, no kura skārda dūmeņa rāvās ārā liesmu mēles, tomēr skrēja ļoti strauji un, pagriezdamies atpakaļ, neķītriem vārdiem paļāja visiem priekšā skrejošo Viktoru Michailoviču. Taču par visiem vairāk dabūja ciest mājas Nr. 5 sētnieks. Viņš pazaudēja savu iknakts peļņu — vārtu nebija, nebija ko atvērt, un vēlīnājiem mājā nācējiem nebija iemesla dot sētniekam griveņiku. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz būšot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu biedrība aizsūtīja Viktoram Michailo- vičam rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētaks.