Stāvēdami pie akas, zīlētāja un atslēdznieks entuziasts turpināja sarunu.
— Pie tādiem apstākļiem, kad nav impregnētu gulšņu, — Viktors Michailovičs kliedza, ka skanēja viss pagalms, — tas nebūs nekāds tramvajs, bet tīrā nelaime!
— Kad reiz tas viss beigsies! — iesaucās Helena Staņislavovna. — Dzīvojam kā mežoņi.
— Gala neredz … Jā! Zināt, ko es šodien redzēju? Vorobja- ņinovu.
Helena Staņislavovna atspiedās pret aku, pārsteigumā turēdama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.
— Es ierodos komunalsaimniecībā pagarināt darbnīcas rentes līgumu, eju pa koridoru. Pēkšņi divi vīri pienāk man klāt. Es skatos — tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova seja. Un
jautā: «Sakiet, lūdzu, kāda iestāde šai ēkā bija agrāk?» Es atbildu, ka agrāk šeit bija sieviešu ģimnāzijā, bet pēc tam dzīvokļu daļa. «Kam tas jums vajadzīgs?» es jautāju. Bet viņš saka «pateicos» un aizgāja tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorobjaņinovs, tikai bez ūsām. No kurienes viņš šeit radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrietis. Skaidri redzams — bijušais oficieris. Un tad es iedomājos . . .
Sai brīdī Viktors Michailovičs pamanīja kaut ko nepatīkamu. Pārtraucis sarunu, viņš paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas Nr. 5 sētnieks, apstājies pie akas, viņš ņēmās aplūkot pagalma celtnes. Nekur nemanījis Viktoru Michailoviču, viņš kļuva bēdīgs.
— Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? — viņš jautāja Helenaii Staņislavovnai.
— Ak, es neko nezinu, — zīlniece atsaucās, —- es neko nezinu..
Un neparasti uzbudināta, šļakstinādama ūdeni no spaiņa,
viņa steidzīgi aizgāja uz savu dzīvokli.
Sētnieks noglāstīja akas cementa bloku un aizgāja pie darbnīcas. Divus soļus tālāk aiz izkārtnes:
IEEJA
ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA
lepojas izkārtne:
ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA UN
PRIMUSU IZLABOŠANA
zem kuras karajas smaga atslēga. Setnieks iespera ar kaļu pa atslēgu un naidīgi izsaucās: „».
— Uh, mēris tāds!
Sētnieks vēl minūtes trīs pastāvēja pie darbnīcas un, visindīgāko naida jūtu pārņemts, ar troksni noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, uzkāpis tai virsū ar abām kājām, sacēla traci.
— Zagļi pie jums septītajā numurā dzīvo! — sētnieks ārdījās Visādi salašņas! Septiņgalvainais odžu dzimums! Tādam vēl
vidējā izglītība!… Es neskatīšos uz tavu vidējo izglītību!… Mēris nolādētais! . ..
Šajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.
Ar troksni atvērās logi, un tajos parādījās jautri iedzīvotāji. No ielas pagalmā nesteigdamies ienāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.
—- Atslēdznieks mechaniķis! — iesaucās sētnieks. — Aristokrātiskais cūka!
Parlamentaros izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar necenzējamiem vārdiem, kuriem viņš deva priekšroku. Vājais sieviešu dzimums, gubām pielipis pie palodzēm, ļoti sašuta par sētnieku, bet no logiem nost negāja.
— Purnu sašķaidīšu! — sētnieks plosījās. — Izglītotais! Kad skandals sasniedza zenitu, ieradās milicis un klusēdams
aizvilka trača cēlēju uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no «Ātr- saiņotāja».
Sētnieks padevīgi apķērās' milicim ap kaklu un sāka raudāt. Briesmas bija garām.
Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājās iztvīkušais Viktors Michailovičs. Auditoriju pāršalca čala.
— Bezgodis! — Viktors Michailovičs uzsauca svinīgajam gājienam. — Bezgodis. Es tev parādīšu! Nelietis!
Rūgti raudošais sētnieks nekā no tā nedzirdēja. Viņu uz rokām ienesa nodaļā. Turp kā lietišķu pierādījumu aizstiepa arī izkārtni «Atslēdznieku darbnīca un primusu izlabošana». Viktors Michailovičs vēl ilgi nevarēja nomierināties.
— Cūku bērtuļi, — viņš teica, griezdamies pie skatītājiem, — diezin ko no seVis iedomājas. Bezgoži!
— Rimstieties'jel, Viktor Michailovič! — pa logu uzsauca Helena Staņislavovna. — Ienāciet pie manis uz brītiņu.
'Viņa nolika Viktoram Michailovičam priekšā bļodiņu ar kompotu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.
— Nu es taču jums saku, ka tas ir viņš, bez ūsām, bet tomēr viņš, — kā agrāk kliedza Viktors Michailovičs, — es taču viņu |oti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!
— Klusāk, ak kungs! Kāpēc viņš atbraucis, kā jūs domājat?
Viktora Michailoviča melnajā sejā iezagās ironisks smīns.
— Nu, bet kā jūs domājat?
Viņš iesmējās ar vēl lielāku ironiju.
— Katrā ziņā ne jau līgumus ar boļševikiem parakstīt.
— Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?
Ironijas rezerves, kuras Viktors Michailovičs bija uzkrājis pa desmit revolūcijas gadiem, bija neizsmeļamas. Viņa sejā atspoguļojās dažādas pakāpes skeptisku smīnu sērija.
— Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas, vēl jo vairāk cilvēkam tādā stāvoklī kā Vorobjaņinovs? Ūsas, Helena Staņislavovna, bez iemesla nenoskuj.
— Vai viņš atsūtīts no ārzemēm? — jautāja Helena Staņislavovna, gandrīz vai aizelsdamas.
— Bez šaubām, — atbildēja ģenialais atslēdznieks.
— Kāds viņam varētu būt mērķis?
— Neesiet tāds bērns.
— Vienalga. Man vajag viņu redzēt.
— Vai jūs zināt, ar ko riskējat?
— Ak, vienalga! Pēc desmit gadu ilgas šķiršanās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejeviču.
Viņai patiešām likās, ka liktenis viņus izšķīris tanī laikā, kad viņi viens otru mīlējuši.