— No sirds jūs lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņš ir! Jūs visur mēdzat apgrozīties! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Dzirdat?
Papagailis sarkanās apakšbiksēs, snauzdams laktā, izbijās no skaļās sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un palika tādā stāvoklī,.
— Helena Staņislavovna, — atslēdznieks mechaniķis sacīja, paceldamies un piespiezdams roku pie krūtīm, — es viņu atradīšu un saistīšos ar viņu.
— Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? — zīlniece jutās aizgrābta.
Viktors Michailovičs apēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadījās no He- lenas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākā slepenībā.
XI nodala ALFABĒTS «DZĪVES SPOGULIS»
Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka turpināt dzīvot sētnieka miteklī ir neērti. Tichons burkšķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā ieraudzījis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar zaļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez usam. Nebija uz ka gulēt. Sētnieka istabā smirdēja pēc pūstošiem mēsliem, šo smaku izplatīja Tichona jaunie velteņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī ■gaisu neozonēja.
— Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, —• sacīja Ostaps, — mums vajag pārcelties uz viesnīcu.
Ipolits Matvejevičs nodrebēja.
— To nevar.
— Kāpēc tad?
— Tur vajadzēs pierakstīties.
— Vai jums pase nav kārtībā?
— Nē jau, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.
Koncesionari, domās iegrimuši, klusēja.
— Bet vai uzvārds Michelsons jums patīk? — pēkšņi jautāja lieliskais Ostaps.
— Kāds Michelsons? Senators?
— Nē. Padomju tirdzniecības kalpotāju biedrības loceklis.
— Es jūs nesaprotu.
— Tas tāpēc, ka jums trūkst techniskas iemaņas. Neesfēt tāda dievgosniņa.
Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevičam.
- Konrāds Karlovičs Michelsons, četrdesmit astoņi gadi, bezpartejiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, augstākā mērā tikumīga personība, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs .. . Bet jūs varat nedraudzēties ar bērniem — to no jums milicija neprasīs.
Ipolits Matvejevičs pietvīka.
— Bet vai būs ērti?
— Salīdzinot ar mūsu koncesiju,' šī rīcība, lai gan paredzēta Kriminālkodeksā, tomēr ir tikai nevainīga bērnu paslēpju spēlīte.
Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.
— Jūs esat ideālists, Konrād Karlovič. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēkšņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu.
Sekoja drīza piekrišana, un koncesionari, neatvadījušies no Tichona, izgāja uz ielas.
Viņi apmetās mēbelētās istabās «Sorbona». Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju štatu. Vispirms viņš apskatīja septiņrubļu numurus, bet bija neapmierināts ar to iekārtojumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patikās jau labāk, bet tepiķi bija tādi kā apdiluši, un sašutumu radīja uzbāzīgā smaka. Trīsrubļu numuros viss bija labi, izņemot gleznas.
—- Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, — Ostaps sacīja.
Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur nebija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija tīri sparta- niska: divas gultas un naktsgaldiņš.
— Akmens laikmeta stils, — atzinīgi piezīmēja Ostaps. — Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matračos nemājo?
— Raugoties, kāda sezona, -— atbildēja viltīgais apkopējs, — ja, piemēram, sanāk kāds guberņas kongress, tad, protams, nav, jo pasažieru ir daudz un pirms tam notiek liela tīrīšana. Bet pārējā laikā tiešām gadās, ka arī iemājo. Ielaužas no kaimiņu «Livadijas» numuriem.
Tanī pašā dienā koncesionari ieradās Stargorodas komunal- saimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepieciešamās ziņas. Izrādījās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās plašais archivs apvienots ar Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivu.
Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja archiva pārziņa Bartolomeja Korobeiņikova, bijušā pilsētas priekšniecības kancelejas ierēdņa, tagad kantordarbi- nieka mājas adresi.
Ostaps ietērpās dzīparu vestē, izdauzīja pret gultas galu svārkus, izprasīja no Ipolita Matvejeviča rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizitē pie archivara. Ipolits Matvejevičs palika «Sorbonā» un satraukumā staigāja spraugā starp divām gultām. Šajā zaļajā un aukstajā vakarā izšķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, pēc kuriem sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varēja uzskatīt pa pusei izdevušos. Nākotnē, protams, vēl gaidītu neiedomājamas grūtības, bet pavediens jau būtu rokās.
— Ja tikai dabūtu orderus, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, vārtīdamies pa gultu, ja tikai būtu orderi! . . .
Izgulētā matrača atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņš to nejuta. Viņš vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu saņemšanas, bet bija pārliecināts, ka tad viss norisēs iabi: «Bet labs,» diezin kāpēc viņam neizgāja no prāta, «labu nemaitā.»
īstenībā ievārījās lielas ziepes. Rožaino sapņu pārņemts, Ipolits Matvejevičs grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Atsperes vaidēja zem viņa smaguma.
Ostapam bija jāšķērso visa pilsēta. Korobeiņikovs dzīvoja Gusiščē Stargorodas nomalē.
Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mājām, pa uzbērumu, kas norobežots ar plānu betona žogu, atpakaļ- gājienā pabrauca garām šņācošas lokomotives. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotives kurtuves liesmojošā uguns. Reizēm ripoja tukši vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdām un pagaidu barakām stiepās garie, vēl neizžuvušie, kooperativu celtie ķieģeļu ēku korpusi.