Ostaps pagāja garām mirdzošai salai — dzelzceļnieku klubam, pēc papīrīša pārbaudīja adresi un apstājās pie archivara mājiņas. Viņš pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem «lūdzu griezt».
Pēc garas iztaujāšanas, «pie kā viņš nākot» un «kāpēc», durvis atvērās, un viņš atradās tumšā, ar skapjiem piebāztā priekšnamā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.
— Kur šeit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? — jautāja Benders.
Elpoiošais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdamistabā, kuru apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ieraudzīja savā priekšā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lokanu muguru. Nebija šaubu, ka šis večuks ir tas pats pilsonis Korobeiņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma paņēma krēslu un apsēdās.
Večuks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klusēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu:
— Es pie jums darīšanās. Vai jūs strādājat Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivā?
Večuka mugura sakustējās un apstiprinoši izliecās.
— Bet agrāk jūs strādājāt dzīvokļu daļā?
— Es visur esmu strādājis, — večuks jautri atsaucās.
— Pat pilsētas priekšnieka kancelejā?
To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Večuka mugura ilgi izlocījās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka dienests pilsētas priekšniecībā ir veca lieta un visu atcerēties nav nemaz iespējams.
— Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? — jautāja saimnieks, ar interesi vērodams viesi.
— Lūdzu, — atbildēja viesis. — Es esmu Vorobjaņinova dēls.
— Kura Vorobjaņinova? Muižniecības vadoņa?
— Tā paša.
— Vai viņš vēl dzīvs?
— Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva miera.
— Jā, — bez sevišķām skumjām sacīja večuks, — bēdīgs notikums. Bet, liekas, viņam taču bērnu nebija?
— Nebija gan, — Ostaps laipni apstiprināja.
— Kā tad jūs? . ..
— Nekas. Es no morganatiskām laulībām.
— Vai nebūsiet Helenas Staņislavovnas dēliņš?
— Jā. Tieši tā.
— Un kā viņai ar veselību?
— Memmīte sen kapā.
— Tā, tā, ah, kādas bēdas!
Un vēl ilgi večuks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl šodien bija redzējis Helenu Staņislavovnu tirgū, gaļas rindā.
— Visi esam mirstīgi, — viņš sacīja. — Bet tomēr atļaujiet zināt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan nezinu …
— Voldemārs, — ātri atsaucās Ostaps.
— Vladimirs Ipolitovičs? Ļoti labi. Tā. Es jūs klausos, Vladimir Ipolitovič.
Večuks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska drāna, un ieskatījās Ostapam tieši acīs.
Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņš ļoti nožēloja, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā archivara mājoklī un traucējis viņu ar savu viziti, bet cerot, ka ļoti cienījamais archivars piedošot, kad uzzināšot, kādas jūtas viņu uz to mudinājušas.
— Es gribētu, — ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, — sameklēt kaut ko no tētuka mēbelēm, lai saglabātu viņa piemiņu. Vai jums nav zināms, kur nodotas tētiņa nama mēbeles?
— Sarežģīts uzdevums, — padomājis atbildēja večuks, — tas ir pa spēkam tikai nodrošinātam cilvēkam . .. Bet jūs, atvainojiet, ar ko nodarbojaties?
— Brīva profesija. Personīga lopkautuve un saldētava Samara, dibināta pēc arteļa principiem.
Večuks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, bet iebildumus necēla.
«Izveicīgs jauns cilvēks,» viņš nodomāja.
Ostaps, kas šai brīdī bija beidzis Korobeiņikova novērošanu, nolēma, ka «večuks ir tipisks nelietis».
— Tā nu tas ir, — sacīja Ostaps.
— Tā gan, — archivars atbildēja, — grūti, bet izdarīt var . . .
— Būs vajadzīgi līdzekļi? — palīdzēja lopkautuves un saldētavas īpašnieks.
— Neliela suma …
— Tuvāk pie miesas, kā saka Mopasans. Par ziņām tiks samaksāts …
— Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļus.
— Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas?
Večuks, izlocīdams mugurkaulu, smalkā balstiņā noskandēja:
— Atļaujaties jokot…
— Piekrītu, tētiņ. Nauda pret orderiem. Kad lai es pie jums pienāku?
— Vai nauda jums līdz?
Ostaps tūlīt uzsita sev pa kabatu.
— Tad lūdzu kaut vai tūlīt, — Korobeiņikovs svinīgi sacīja.
Viņš iededzināja sveci un aizveda Ostapu blakus istabā. Tur
bez gultas, kurā acīm redzot gulēja mājas saimnieks, stāvēja ar grāmatvedības grāmatām pierūķēts rakstāmgalds un garš kancelejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu šķautnēm bija pielīmēti drukāti burti: A, B, C un tālāk līdz arjergarda burtam 2. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderu sainīši.
— Oho! — Ostaps sajūsmināts izsaucās. — Pilnīgs mājas archivs.
— Pavisam pilnīgs, — kautri atbildēja archivars. — Es, ziniet, katram gadījumam … Komunalsaimniecības nodaļai tas nav vajadzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt. . . Mēs dzīvojam, ziniet, kā uz vulkānā . . . viss kas var notikt. . . Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tās ir, šīs mēbeles? Ače, kur tās ir? Seit tās ir! Skapī. Un kas saglabāja, kas pasargāja? Korobeiņikovs. Tad kungi paldies vecītim pateiks, palīdzēs vecuma dienās . .. Bet man daudz nevajag — iedos pa desmitnie- ciņam par orderīti — un paldies par to pašu .. . Bet bez manis lai pamēģina, tas būs tikpat kā meklēt adatu siena kaudzē. Bez manis neatradis!
Ostaps ar sajūsmu skatījās uz večuku.
— Brīnišķīga kanceleja, — viņš sacīja, — pilnīga mechani- zacija. Jūs esat īsts darba varonis!
Glaimotais archivars ņēmās viesi iepazīstināt ar mīļotā darba sīkumiem. Viņš atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.