— Šeit ir viss, — viņš sacīja, — visa Stargoroda! Visas mēbeles! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet šī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūdzu! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, Am, An, Angelovs . . . Kāds numurs? Lūk, 82742 Tagad dod šurp uzskaites grāmatu. Lappuse 142. Kur ir Angelovs? Te ir Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī paņemts: klavieres «Bekker» Nr. 97012, mīkstais ķeblītis pie tām, rakstāmgaldi, divi gabali, drēbju skapji četri (divi no sarkankoka), šifonjers, viens, un tā tālāk… Un kam iedots?… Paskatīsimies sadales grāmatā. Tas pats numurs 82742 . .. Izsniegts. Šifonjers — pilsētas kara komisariatam, drēbju skapji, trīs gabali, — bērnu internatam «Cīrulītis» … Un vēl viens drēbju skapis — Stargorodas pārtikas kombinātā sekretārā personīgā lietošanā. Bet kur palikušas klavieres? Klavieres aizvestas uz sociālās nodrošināšanas otro invalidu namu. Un klavieres tur atrodas līdz šai dienai.
«Es tā :kā netiku tur redzējis tādas klavieres,» Ostaps nodomāja, atcerējies Aļchena kaunīgo ģīmīti.
— Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas pārvaldniekam Murinam . . . Tātad jāmeklē burts M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas kušetītes, trimo, krēsli, dīvaniņi, pufi, lustras . . . Servizes, pat tās arī ir . . .
— Jā! — sacīja Ostaps. — Jums vajadzētu uzcelt pieminekli, kas mūžos cildinātu jūsu darbu. Tomēr tuvāk pie lietas. Piemēram, burts V.
— Lūdzu, burts V, — labprāt atsaucās Korobeiņikovs. — Tūlīt. Vor, Vor, Vorickis, Nr. 48238. Vorobjaņinovs Ipolits Matvejevičs, jūsu tētiņš, lai viņam debesu valstība, bija cilvēks ar plašu dvēseli. . . Klavieres «Bekker» Nr. 54809, četras marķētas ķīniešu vāzes, franču rūpnīcas «Sevra» ražojums, astoņi dažāda lieluma Obisonas tepiķi, gobelēns «Ganiņš», gobelēns «Gans», divi Teki- nas tepiķi, viens Chorezmas tepiķis, lāča izbāznis ar bļodu — viens, guļamistabas garnitūra — divpadsmit priekšmeti, ēdamistabas garnitūra — sešpadsmit priekšmeti, viesistabas garnitūra — četrpadsmit priekšmeti — riekstkoka, meistara Gambsa darbs…
— Bet kam izdots? — Ostaps nepacietīgi jautāja.
— To mēs tūlīt redzēsim. Lāča izbāznis ar bļodu — otrai milicijas nodaļai. Gobelens «Gans» — mākslas vērtību fondā. Gobe- lens «Ganiņš» — ūdensceļu transporta_ darbinieku klubā. Obiso- nas, Tekinas un Chorezmas tepiķi — Arējās tirdzniecības tautas komisariatā. Guļamistabas garnitūra — mednieku biedrībā, ēdamistabas garnitūra — Tējnīcu galvenās pārvaldes Stargorodas nodaļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra — dažādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls — sociālās nodrošināšanas nodaļas otrajā invalidu namā, dīvāns ar izliektu atzveltni — dzīvokļu daļas rīcībā (līdz šim laikam stāv priekštelpā, visu pārvalku, nelieši tādi, nospeķojuši) un vēl viens krēsls — biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalidam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītāja b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz Maskavu uz mēbeļu amatniecības muzeju saskaņā ar Izglītības tautas komisariata apkārtrakstu .. . Ķīniešu vāzes, marķētas …
— Cildinu, — gavilēdams iesaucās Ostaps, — tas ir konģeniāli! Būtu patīkami ieskatīties arī orderos.
— Tūlīt, tūlīt tiksim ari pie orderiem. Nr. 48238, burts V.
Archivars piegāja pie skapja un, pacēlies uz pirkstgaliem, paņēma vajadzīgo sainīti.
— Are. Seit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēlaties visus orderus?
— Kur nu visus … Tā … Bērnības atmiņas — viesistabas garnituru … Atceros, kā es viesistabā lēkāju pa Chorezmas tepiķi un skatījos gobelenā «Ganiņš».. . Skaists bija tas laiks, zelta bērnība! … Tātad ar viesistabas garnituru mēs, tēvocīt, ari aprobežosimies.
Archivars rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pieprasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus gabalus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi — pa vienam krēslam, viens — par apaļo galdu un viens — par gobelenu «Ganiņš».
— Varbūt jums labpatiktos paskatīties. Viss kārtībā. Kur kas atrodas — viss zināms. Uz pasakņiem pierakstītas visas adreses un saņēmēja pašrocīgs paraksts. Tā kā, ja rodas vajadzība, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģeneralienes Popovas garnituru? Ļoti laba. Ari Gambsa darbs.
Bet Ostaps, vienīgi vecākus bezgalīgi mīlēdams, paķēra orderus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģeneralienes garnitūras atsacījās.
— Vai var kvītīti izrakstīt? — apjautājās archivars, veikli izliekdamies.
— Var, — Benders laipni sacīja, — rakstiet, idejiskais cī- nītāj.
—- Tad es rakstīšu.
— Sukājiet tik vaļā!
Viņi aizgāja atpakaļ pirmajā istabā. Korobeiņikovs ar kaligra- fisku rokrakstu uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionars neparasti pieklājīgi paņēma papīrīti ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pašā kabatā, kur jau atradās dārgie orderi.
— Nu, visu labu, — piemiedzis acis, viņš sacīja, — liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdrošinos vairāk apgrūtināt ar savu klātbūtni. Sniedziet roku, kancelejas pārvaldnieki
Pārsteigtais archivars vārgi paspieda Ostapa pastiepto roku.
— Visu labu! — Ostaps atkārtoja.
Viņš devās uz izeju.
Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņš pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņš tur nav atstājis, naudu, bet arī uz galda naudas nebija. Tad archivars ļoti klusi jautāja:
— Bet nauda?
— Kāda nauda? — Ostaps pārvaicāja, atvērdams durvis. — Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?
— Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!
— Draudziņ, — nodziedāja Ostaps, — jānudien, zvēru pie nelaiķa tētiņa goda. No visas sirds dotu, bet naudas nav, aizmirsu izņemt no tekošā rēķina.
Večuks nodrebēja un pastiepa uz priekšu savu vārgo ķepu, grasīdamies aizturēt nakts apmeklētāju.