— Lēnāk, muļķi, — Ostaps draudoši iesaucās, — ja tev krievu valodā saka — rītā, tas nozīmē rītā. Nu, uz redzi! Rakstiet vēstules! . . .
Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tas atvēra un izskrēja uz ielas, bet Ostapa vairs nebija. Viņš ātri gāja pari tiltam. Caur viaduktu braucošā lokomotive apgaismoja viņu ar savām ugunīm un ietīstīja dūmos.
— Ledus sakustējies! — Ostaps uzsauca mašīnistam. — Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!
Mašīnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, mašīnas riteņi spēcīgāk saraustīja kloķu tērauda elkoņus, un lokomo- tive aizdrāzās.
Korobeiņikovs pastāvēja pāris minušu ledainajā vējā un, neganti lamādamies, atgriezās savā mājelē. Viņu pārņēma nepanesams rūgtums. Viņš nostājās istabas vidū un niknumā ņēmās spārdīt galdu. Palēcās galošveidīgais pelnu trauks ar sarkanu uzrakstu «Treugojņik», un glāze pieskandināja karafei.
Vēl nekad Bartolomeju Korobeiņikovu nebija tik neģēlīgi piekrāpuši. Viņš varēja apkrāpt, ko vien gribētu, bet šeit viņu pašu apveda ap stūri ar tādu ģeniālu vienkāršību, ka viņš vēl ilgi - stāvēja, spārdīdams pusdienu galda resnās kājas.
Gusiščā Korobeiņikovu sauca par Bartolomeiču. Pie viņa griezās tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Bartolomeičs ņēma ķīlā mantas un pieprasīja necilvēcīgi augstus procentus. Viņš ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes nebija iekritis. Bet tagad viņam paslīdējusi kāja labākajā komercpasākumā, no kura viņš gaidīja lielu peļņu un nodrošinātas vecumdienas.
— Vai tas kāds joks! — viņš iesaucās, atcerēdamies bojā gājušos orderus. — Tagad naudu tikai iepriekš. Un kā es tā varēju kļūdīties? Ar savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnituru?… Viens pats gobelens «Ganiņš», cik tas nemaksā! Roku darbsf
Zvaniņu «lūdzu griezt» jau sen grieza kāda nedroša roka, un Bartolomeičs vēl nebija paspējis atcerēties, ka ieejas durvis palikušas vaļā, kad priekštelpā atskanēja smagi soļi un skapju labirintos nomaldījusies cilvēka baiss iesaucās: '
— Kur šeit durvis?
Bartolomeičs izgāja priekštelpā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt, — drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjodoru.
— Piedodiet, jūsu augstsirdība, — sacīja svētais tēvs Fjodors.
Pēc desmit minūtēm, kad: abi bija izteikuši viens otram aplinkus mājienus un viltības, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņiko- vam ir kādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelēm un svētais tēvs Fjodors neatsakās par šīm ziņām samaksāt. Un bez tam archiva- ram par lielu apmierinājumu apmeklētājs izrādījās bijušā muižniecības priekšnieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlējās saglabāt viņa piemiņu, iegūstot riekstkoka garnituru. Ar šo garnituru Vorobjaņinova brālim bija saistītas vissiltākās zēna dienu atmiņas.
Bartolomejs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja ievērojami zemāk — ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.
— Naudu gan es palūgšu iemaksāt tūlīt, — archivars pavēstīja, — tādi ir mani noteikumi!
— Un tas nekas, ja es maksāšu ar zelta desmitniekiem? — strauji sacīja svētais tēvs Fjodors, atplēsdams svārku iedrēbi.
— Pieņemšu pēc kursa. Par deviņarpus. Pašreizējais kurss.
Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl
divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti archivaram. Bartolomeičs divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepenajā kancelejā Bartolomejs ilgi nedomāja, atvēris alfabētu — dzīves spoguli uz burta P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģeneralienes Popovas orderu sainīti. Attaisījis sainīti, Bartolomeičs izņēma no tā vienu orderi, izdotu b. Brunsam, dzīvojošam Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikas riekstkoka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocīties, archivars iesmējās un aiznesa pircējam orderi.
— Visi vienā vietā? — iesaucās pircējs.
— Visi kā viens. Visi tur stāv. Brīnišķīga garnitūra. Pirkstiņus aplaizīsiet. Starp citu, ko tur stāstīt! Jūs pats zināt!
Svētais tēvs ilgi un jūsmīgi kratīja archivara roku un, neskaitāmas reizes priekštelpā uzgrūzdamies skapjiem, pazuda nakts tumsā.
Bartolomeičs vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta monētas viņš nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenzdams piecās spīdīgās ripiņās.
«Un kāpēc viņus tā pievelk Vorobjaņinova mēbeles?» viņš nodomāja. «Vai prātā jukuši, vai?»
Viņš noģērbās, pavirši pielūdza dievu, ielikās šauraja gultiņa un noraizējies aizmiga.
XII nodaļa UGUNĪGA SIEVIETE — DZEJNIEKA SAPNIS
Aukstums pa nakti bija pazudis bez pēdām. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem smeldza kājas. Zvirbuļi čivināja ka negudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalma, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties gaisa. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijolīšu un zemnieku zupas smarža. Vējš atpūtās zem karnizēm. Kaķi valstījās pa jumtu un, acis mīlīgi piemieguši, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkopējs Aleksandrs ar netīras veļas klēpi.
«Sorbonas» gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklāšanas svinībām no apriņķiem bija sabraukuši delegāti. No viesnīcas līnijdroškas ar uzrakstu «Sorbona» izbira vesels pūlis.
Saule sildīja pilnā sparā. Pacēlās augšup veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgājuši uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un pogājās vaļā, juzdami pavasara smagumu.
Kooperativa ielā pārkrautajai Dzirnavu celtniecības automašīnai bija pārlūzusi atspere un, ieradies notikuma vietā, Viktors Michailovičs Poļesovs deva padomus.