Ar lietišķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un naktsgaldiņš) atskanēja zirdziska sprauslošana un zviegšana: Ipolits Matvejevičs jautri mazgājās un tīrīja degunu. Lielais kombinators gulēja gultā, aplūkodams puszābaku bojājumus.
— Starp citu, — viņš sacīja, — lūdzu, atdodiet savu parādu!
Ipolits Matvejevičs iznira no dvieļa un paskatījās uz kompanjonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.
— Ko jūs uz mani blenžat kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brīnāties? Parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Es vakar aizmirsu jums pateikt, ka par orderiem saskaņā ar jūsu pilnvarām es samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet šurp trīsdesmit piecus rubļus. Koncesionari, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības principiem?
Ipolits Matvejevičs uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Taču pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokās. Trīsdesmit rubļu puteklītis pagaisa briljantu kalna mirdzumā.
Ipolits Matvejevičs, starojoši smaidīdams, izgāja gaitenī un pastaigājās šurp un turp. Jaunās, dārglietu apmirdzētās dzīves plāni viņu ielīksmoja. «Bet svētais tēvs?» domās viņš ļauni zobojās. «Muļķis paliek muļķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis.»
Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs atskatījās. Baltās, saplaisājušās durvis Nr. 13 atvērās, un viņam tieši pretī iznāca svētais tevs Fjodors zilā krievu kreklā, apjoztā ar melnu, nobružātu auklu, kurai galā karājās kupls pušķis. Viņa labsirdīgā seja staroja laimē. Viņš arī bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncenši
vairākkārt satikās un, uzvaroši paskatījušies viens otrā, turpināja savu ceļu. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram . . . Ipolita Matvejeviča krūtīs kūsāja sajūsma. Tās pašas jūtas pārņēma arī svēto tēvu Fjodoru. Abus pārņēma žēlums par uzvarēto pretinieku. Pēdīgi piektā gājiena laikā Ipolits Matvejevičs neizturēja.
—• Sveicināts, tētiņ, — viņš neizsakāmi saldi sacīja.
Svētais tēvs Fjodors sakoncentrēja visu viņam piemītošo sarkasmu un atsaucās:
— Labrītiņ, Ipolit Matvejevič.
Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņu ceļi atkal krustojās, Vorobjaņinovs izmeta:
— Vai es jūs nepiekāvu pēdējās tikšanās laikā?
— Nē, kāpēc gan, ļoti patīkami bija tikties, — atbildēja gavilējošais svētais tēvs Fjodors.
Viņi atkal šķīrās. Svētā tēva fizionomija sāka uztraukt Ipolitu Matvejeviču.
— Dievkalpojumus droši vien vairs nenoturat? — nākošās tikšanās laikā viņš jautāja.
— Kur nu tagad dievkalpojumi! Draudzes locekļi pa pilsētām izklīduši, dārglietu krātuves meklē.
— Iegaumējiet — savas dārglietas! Savas!
— Es nezinu, kam pieder, bet meklēt meklē.
Ipolits Matvejevičs gribēja pateikt kaut ko riebīgu un šādā nolūkā atvēra pat muti, bet neko nevarēja izdomāt un sakaitināts atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā vestē un, mīdams pats uz savu kurpju saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes svētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtās pelnos.
— Uzpērciet vecas mantas? — Ostaps bargi noprasīja. — Krēslus? Atkritumus? Zābaku krēma bundžiņas?
— Ko jūs vēlaties? — nočukstēja svētais tēvs Fjodors.
— Es vēlos jums pārdot vecas bikses.
Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņš atkāpās.
— Ko jūs klusējat kā archierejs pieņemšanas laikā?
Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.
— Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! — nokliedza viņam pakaļ Ostaps.
Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājās pie savam durvīm. Ostaps turpināja ņirgāties:
— Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais baznīcas kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurums un sprāguša ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā — iznāks lētāk. Un krēslos tie nav noslēpti, meklēt nevajag! Nu?!
Aiz baznīcas kalpa muguras aizvērās durvis.
Apmierinātais Ostaps, ar kurpju saitēm plikšķinādams pa tepiķi, lēni aizgāja atpakaļ. Kad viņa masivais stāvs bija pietiekami tālu, svētais tēvs Fjodors žigli pabāza galvu pa durvīm un ilgt aizturētā sašutumā iespiedzās:
•—• Tu pats esi muļķis!
— Ko? — iesaucās Ostaps, mezdamies atpakaļ, bet durvis jau bija aizslēgtas, un rioskrapstēja atslēga.
Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja:
— Cik maksā opijs priekš tautas?
Aiz durvīm klusēja.
— Tētiņ, jūs esat triviāls cilvēks! — Ostaps nokliedza.
Tajā pašā brīdī pa atslēgas caurumu izšāvās un grozījās zīmulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaidniekam. Koncesionars laikā atlēca nost un satvēra zīmuli. Durvju šķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, pretodamies kā skabarga, lēni izlīda no cauruma. Ar šo trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl jautrāki.
— Un naidnieks ļekas vaļā laiž! — Ostaps nodziedāja.
Uz zīmuļa šķautnes viņš ar kabatas nazīti iegrieza apvainojošu vārdu, izskrēja koridorā un, iebāzis zīmuli atslēgas ambra- zurā, tūlīt atgriezās.
Draugi izvilka gaismā orderu zaļos pasaknīšus un ņēmās rūpīgi studēt.
— Orderis par gobelenu «Ganiņš», — sapņaini sacīja Ipolits Matvejevičs. — Es šo gobelenu nopirku Pēterburga pie an- tikvara.
— Pie velna ganiņu! — iesaucās Ostaps, saplēsdams orderi smalkās driskās.
— Apaļš galds . . . Acīm redzot no garnitūras …
— Dodiet šurp to galdiņu. Pie velna šo galdu!