Palika divi orderi: viens — par 10 krēsliem, izdots mēbeļu mākslas muzejam Maskavā, otrs — par vienu krēslu b. Gricacujevam, Stargorodā, Pļechanova ielā 15.
— Gādājiet naudu, — Ostaps sacīja, — varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.
— Bet ari šeit taču ir krēsls?
— Izredzes viens pret desmit. Tīra matematika. Jā, un tikai tad, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsni.
— Nejokojiet, tā nevajag.
— Nekas, nekas, līber fater Konrād Karlovič Michelson, atradīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista autus, ēdīsim Margo krēmu.
— Man nezin kāpēc liekas, — Ipolits Matvejevičs piezīmēja, — ka dārglietām vajag būt tieši šinī krēslā.
— Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādāsim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet paši pievērsīsimies krēsliem. Mani nomocījusi vēlēšanās jo ātrāk tikties ar imperiālistiskā kara invalidu pilsoni Gricacujevu Pļechanova ielas piecpadsmitā numurā. Neatpalieciet, Konrād Karlovič. Plānu sastādīsim ceļā.
Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turcijas pavalstnieka dēls iespēra tanīs ar kāju. No numura atskanēja no- tramdītā konkurenta klusa rūkšana.
— Ka tik viņš nesadomātu mums sekot! — nobijās Ipolits Matvejevičs.
— Pēc šīsdienas ministru tikšanās uz jachtas nekāda tuvināšanās nav iespējama. Viņš no manis baidās.
Draugi atgriezās tikai vakarā. Ipolits Matvejevičs bija noraizējies. Ostaps staroja. Viņam kājās bija jaunas aveņkrāsas kurpes, pie kuru papēžiem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, rūtainas zeķes kā šacha galdiņš ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, krēma krāsas žokene un rumāņu stila puszīda šalle.
— Būt jau tas ir, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atcerēdamies vizīti pie atraitnes Gricacujevas, — bet kā lai dabū? Nopirkt?
— Ko nu, — Ostaps atbildēja, — nemaz jau nerunājot par neracionāliem izdevumiem, tas radīs valodas. Kāpēc vienu krēslu? Kāpēc tieši šo krēslu? …
— Ko tad lai dara?
Ostaps ar patiku aplūkoja jauno puszābaku kapes.
— Šiki un moderni, — viņš sacīja. — Ko darīt? Neuztraucieties, priekšsēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. So apavu priekšā neviens krēsls nenoturēsies.
— Nē, vai ziniet, — Ipolits Matvejevičs kļuva možs, — kad jūs sarunājāties ar Gricacujevas kundzi par plūdiem, es apsēdos
uz musu krēsla un, goda vārds, sajutu zern sevis kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien, tur . .. Nu patiešām, jānudien, es jūtu.
— Neuztraucieties, pilsoni Michelson.
— Krēslu vajag nakti nozagt! Nudien, nozagt!
— Tomēr kā muižniecības priekšniekam jums ir pārāk mazs vēriens. Un vai šāda pasākuma techniku jūs zināt? Varbūt jums čemodānā paslēpts līdz paņemams nesesers ar mūķīzeru komplektu? Izmetiet to no galvas! Tā ir tipiska pintiķu padarīšana — apzagt nabaga atraitni.
Ipolits Matvejevičs atjēdzās.
— Gribas taču ātrāk, — viņš lūdzoši sacīja.
— Atri tikai blusas ķer, — pamācoši piezīmēja Ostaps. — Es viņu precēšu.
— Ko?
— Madamu Gricacujevu.
— Kāpēc?
— Lai mierīgi un bez trača varētu parakņāties pa krēslu.
- Bet jūs taču sevi saistīsiet uz mūžu!
— Uz visu ko jābūt gatavam koncesijas labā!
— Uz visu mūžu, — čukstēja Ipolits Matvejevičs.
Ipolits Matvejevičs galīgā izbrīnā noplātīja rokas.
Viņa sārtā garīdznieka seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kopš aizbraukšanas dienas no pilsētas N.
— Uz visu mūžu! — čukstēja Ipolits Matvejevičs. — Tas ir liels upuris.
— Mūžs, dzīve! — sacīja Ostaps. — Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un uzupurēšanos? Jūs domājat, tālab, ka jūs izlika no savrupmājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēja viltotu ķīniešu vāzi, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sarežģīta būšana, bet, zvēiināto piesēdētāju kungi, šī sarežģītā būšana atklājas pavisam vienkārši. Tikai vajag mācēt to atklāt. Kas neprot atklāt, tas ir pagalam. Vai jūs esat dzirdējis par vientuļnieku huzaru?
Ipolits Matvejevičs nebija dzirdējis.
— Bulānovs! Vai esat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēterburgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.
Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevičam notikumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas augstāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.
STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZARU
Lepnais huzars grafs Aleksejs Bulānovs, kā pareizi pavēstīja Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lieliskā kavalerista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Anglijas krastmalas pi|u klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu chronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa liuzara fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu karakulu apšūts mundieris, augsti, nolaizīti deniņi un strups, brašs deguns.
Slavas oreols ap grafa galvu vēstīja, ka viņš piedalījies daudzās slepenās divkaujās, kas liktenīgi beigušās, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, nepieejamākajām augstākās sabiedrības dāmām, trakulīgi izlēcieni pret sabiedrībā cienījamām personām un dziļi izbaudīta uzdzīve, kas nenovēršami beidzās ar civilpersonu piekaušanu.
Grafs bija skaists, jauns, bagāts, laimīgs mīlestībā, laimīgs kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un mantojumi palielināja jau tā milzīgo huzara bagātību.
Viņam bija asa mēle un varonīga rīcība. Viņš palīdzēja Abe- sinijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesinijas zvaigznēm, ietinies baltā burnusā, un skatījās trīsverstīga jā [3] apvidus kartē. lāpu uguns meta kustīgas ēnas uz grafa nolaizītajiem deniņiem. Pie grafa kājām sēdēja viņa jaunais draugs abesiniešu zēns Vasjka.