Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkārši:
— Tramvaju uzbūvēt, — viņš sacīja, — tas vis nav tik viegli kā nopirkt išaku.
Pūlī pēkšņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņš prata novērtēt šo frāzi. Atsaucības uzmundrināts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par starptautisko stāvokli. Viņš vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, bet ar šausmām manīja, ka nevar to izdarīt. Vārdi paši no sevis pret oratora gribu iznāca ar starptautisku saturu. Pēc Cemberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikaņu senators Bora. Klausītājiem kļuva gari ģimji. Korespondenti reizē pierakstīja: «Orators tēlainos izteicienos parādīja mūsu Savienības starptautisko stāvokli . . .» Iekarsušais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajariem un pārgāja pie Musolini. Un tikai runas beigās viņš uzvarēja savu otro starptautisko dabu un teica labus, lietišķus vārdus:
— Un es domāju tā, biedri, kas šo tramvaju, kurš tagad izbrauks no depo, kas to ir uzcēlis? Protams, biedri, tas uzcelts,
pateicoties tieši jums, pateicoties visiem strādniekiem, kuri patiešām strādājuši no visas sirds. Un vēl, biedri, tas uzcelts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam — galvenajam inženierim Treuchovam, arī viņam paldies! . . .
Nomeklējās Treuchovu, bet neatrada. Taukvielu centra pārstāvis, kas jau sen dīdījās savā vietā, izlauzās pie tribines margām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stāvokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies šķidrajā plaukšķināšanā, ātri pierakstīja: «Vētraini aplausi, kas pāriet ovācijās . . .» Pēc tam viņi prātoja, ka «pāriet ovācijās . . .» droši vien būs par daudz stipri teikts. Maskavietis saņēmās un ovācijās izsvītroja. Spara Rats nopūtās un atstāja.
Saule ātri ripoja pa nolaideno debess jumu. No tribines atskanēja apsveikumi. Orķestris ik brīdi spēlēja tušu. Gaiši zilgoja vakars, bet mītiņš aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausitāji jau sen juta, ka te kas misējies, ka mītiņš ievilcies, ka pēc iespējas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklāšanas. Bet visi bija pieraduši tā runāt un nevarēja apstāties.
Pēdīgi atrada Treuchovu. Viņš bija galīgi nosmērējies un pirms iziešanas uz tribines kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.
— Vārds galvenaiam inženierim biedram Treuchovam! — priecīgi pasludināja Gavriļins. — Saki nu tu vienu īstu vārdu, es sarunāju pavisam nevajadzīgas lietas, — viņš čukstus piemetināja.
Treuchovs gribēja pateikt daudz ko Ir par sestdienas talkām, ir par smago darbu, par visu, kas paveikts un ko vēl varētu paveikt. Bet paveikt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infekciju perēkļa — pajūgu tirgus, varētu uzcelt slēgtus stikla korpusus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, kuru ik gadus aiznes pavasara ledus, varētu, beidzot, realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.
Treuchovs atvēra muti un stostīdamies sacīja:
— Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis …
Un tālāk sarunāja tādas visiem zināmas patiesības, ka ļaužu pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuchovs saprata, ka arī viņš ne vārda nav bildis par tramvaju. «Ir gan posts,» viņš nodomāja, «mēs absolūti neprotam runāt, absolūti.»
Un viņš atcerējās franču komunista runu, kuru bija dzirdējis sanāksmē Maskavā. Francūzis runāja par buržuāzisko presi. «Šie spalvas akrobati,» viņš izsaucās, «šie farsa virtuozi, šie rotāciju mašīnu šakaļi . . .» Pirmo runas daļu francūzis norunāja lā tonī, otro daļu — do tonī un pēdējo, patētisko — mī tonī. Viņa žesti bija apvaldīti un skaisti.
«Bet mēs tikai muldam,» nolēma Treuchovs. «Labāk nebūtu nemaz runājuši.»
Bija jau pavisam tumšs, kad guberņas izpildkomitejas priekšsēdētājs ar šķērēm pārgrieza sarkano lentu, kas aizsprostoja depo izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trokšņodami sēdās vagonos. Iešķindējās sīki zvaniņi, un pirmais tramvaja vagons, kuru vadīja pats Treuchovs, izripoja no depo, apdullinošu izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts.
Apgaismotie vagoni likās vēl žilbinošāki nekā dienā. Tie visi zosu gājienā aizslīdēja pa Gusišči; pabraukuši zem dzelzceļa tilta, vagoni jautri devās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Puškina ielu. Otrā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzuši taures pa logiem, spēlēja Budjonija maršu.
Gavriļins konduktora formas svārkos ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā zvanīja un izsniedza pasažieriem ielūgumus:
SVINĪGS VAKARS,
kas notiks
komunālās saimniecības darbinieku klubā
ar sekojošu programu:
1.
1.
Biedra Rosina referāts
maijā
2.
Komunālās saimniecības darbinieku arodbiedrība»
9-os
Goda rakstu izsniegšana
vakarā
3.
Neoficiālā daļa : liels koncerts,
ģimenes vakariņas ar bufeti.
Pēdēja vagona platformā stāvēja Viktors Michailovičs, nezin ka iekļuvis goda viesu skaitā. Viņš blenza uz motoru. Poļeso- vam par lielu izbrīnu motors izskatījās lielisks un acīm redzot strādāja kārtīgi. Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk tās apskatījis, Viktors Michailovičs pārliecinājās, ka rūtis tomēr iestiklotas gumi- jasjetvarā. Viņš jau bija izteicis dažus aizrādījumus vagona vadītajiem, un pasažieri Viktoru Michailoviču uzskatīja par Rietumu tramvaju speciālistu.