— Gaisa bremze nedarbojas visai labi, — Poļesovs pavēstīja, uzvaroši paskatīdamies uz publiku, — nesūknē gaisu.
— Kas tev par daļu, — atbildēja vagona vadītājs. — Gan suknēs.
Izdarījuši svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo, kur tos gaidīja ļaužu pūlis. Treuchovu uravoja, kad jau dega visas elektriskās spuldzes. Pašūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņš svēra kādus sešus pudus un augstu nelidoja, viņu drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, techniķus un strādniekus. Otro reizi šai dienā meta gaisā Viktoru Michailoviču. Tagad viņš vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanējis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un smejas nekrietnus smieklus neviens cits kā bijušais muižniecības priekšnieks Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Poļesovs laipni atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet muižniecības vadoni vairs neizlaida no redzes loka. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevičs kopā ar jauno nepazīstamo cilvēku, neapšaubāmi bijušo oficieri, dodas prom, Viktors Michailovičs tiem uzmanīgi sekoja.
Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā viegli violetajā «fiatā» gaidīja vēl arvien rosīgo Treuchovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem pieripoja pussmagais for- diņš ar kinochronistiem.
Pirmais no mašīnas veikli izlēca vīrietis divpadsmitstūrainās raga brillēs un elegantā ādas vamzī bez piedurknēm. Vīrietim zēla tieši uz ādamābola smaila, gara bārda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparatu, pīdamies garā šallē, šādu stilu Ostaps Benders parasti dēvēja par «šiki un moderni». Pēc tam no fordiņa rausas ārā asistenti, apgaismotāji un meitenes.
Visa grupa kliegdama iedrāzās depo.
— Uzmanību! — sauca bārdainais vamža īpašnieks. — Koja! Uzstādi jupiterus!
Treuchovs piesarka un devās pie nakts viesiem.
— Vai jūs esat no kino? — viņš jautāja. — Kāpēc tad jūs dienā neatbraucāt?
— Un kad tad notiks tramvaja atklāšana?
— Tas jau atklāts.
— Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Makten laba ainaviņa pagadījās. Milzums darba. Saulriets! Starp citu, mēs ari tagad visu paveiksim. Koļa! Dod gaismu! Ripojošs ritenis! Priekšplānā! Ejoša pūļa kājas priekšplānā. Ļuda! Mīlulīt! Pastaigājieties! Koļa, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet… Pietiek. Pateicos Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuchovs? Esiet tik laipns, biedri Treuchov! Nē, ne tā. Trīs ceturtdaļas .. . Lūk, tā, tā būs ori ģinalāk, tramvaja fonā .. . Koļa! Sākam! Sakiet kaut ko!…
— Nu, man patiešām ir neērti! . . .
— Lieliski! .. . Labi! . . . Runājiet vēl.. . Tagad jūs sarunājaties ar pirmo tramvaja pasažieri .. . Ļuda! Izejiet fokusā. Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts! … Koļa! Kājas priekšplānā! . . . Sākam! .. . Tā, tā . . . Liels paldies .. . Stop! …
No drebošā «fiata» smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavējušos draugu. Režisors ar mataino ādamābolu pavisam atplauka.
— Koļa! Surp! Lielisks tips. Strādnieks! Tramvaja pasažieris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat satraukts. Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!
Gavriļins niknumā iešņācās.
— Lieliski! … Mīlulīt! … Nāc šurp! Sveiciens no komjauniešiem! . . . Elpojiet dziļāk. Jūs esat uztraukts … Tā . .. Lieliski. Koļa, beidzam.
— Vai tramvaju neuzņemsiet? — kautrīgi ieprasījās Treuchovs.
— Redziet,— iedīcās ādainais režisors, — apgaismošanas apstākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Skūpstu!
Kinochronika zibenīgi pagaisa.
— Nu brauksim, draudziņ, atpūsties, — sacīja Gavriļins. — Kas tad tev lēcies, esi sācis smēķēt?
— Sāku gan, — atzinās Treuchovs, — neizturēju.
Svinīgajā vakarā Treuchovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra
trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņš bučojās ar visiem, un visi bučoja viņu. Viņš gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet tikai iesmējās. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:
— Tu gan esi savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt
dzelzcē|a tiltus! Tā ir brīnišķīga zinātne! Un galvenais — absolūti vienkārša. Tiltu pār Hudsonu …
Pēc pusstundas viņš bija pilns kā mārks un skandēja pret buržuāzisko presi vērstu filipiku:
— Sie farsa akrobati, šie spalvas hiēnas! Sie rotāciju mašīnu virtuozi! — viņš kliedza.
Sieva viņu aizveda mājās ormaņa ratos.
— Es gribu braukt ar tramvaju, — viņš sacīja sievai, — nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt. .. Kāpēc? Pirmkārt, tas ir izdevīgi . . .
Poļesovs gāja cieši aiz koncesionariem, ilgi pūlējās saņemt dūšu un, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vorobjaņinova.
— Labvakar, Ipolit Matvejeviča kungs! — viņš godbijīgi sacīja.
Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.
— Nav tas gods pazīt, — viņš nomurmināja.
Ostaps izrieza krūtis un piegāja pie atslēdznieka inteliģenta.
— Nu-nu, — viņš teica, — ko jūs vēlaties sacīt manam draugam?
— Jūs neuztraucieties, — Poļesovs čukstēja, raudzīdamies apkārt. — Es nāku Helenas Staņislavovnas uzdevumā . ..
— Kā? Vai tad viņa ir šeit?
— Seit, jā. Un ļoti vēlas jūs redzēt.
— Kāpēc? —- Ostaps jautāja. — Bet kas jūs tāds esat?
— Es … Jūs, Ipolit Matvejevič, nedomājiet neko sliktu. Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.
— Es gribētu apmeklēt Helenu Staņislavovnu, — nedroši ieteicās Vorobjaņinovs.
— Viņa ļoti ļoti lūdza, lai jūs viņu apciemotu.
— Jā, bet kā viņa uzzināja, ka esmu šeit?…
Es jūs satiku komunālās saimniecības pārvaldes gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matvejevič, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.