— Es pieprasu protokolu! — Ostaps satraukts kliedza.
Viņa balsī ieskanējās tāda cilvēka satraukums, kas apvainots
savās vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teatra sienas, tai pašā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dramaturgam Ostrovskim, Ostaps parakstīja protokolu un sniedza mazu interviju pieskrējušajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņš rūpīgi pierakstīja bloknotā cietušā uzvārdu un vārdu un aizskrēja tālāk.
Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu nožēlu, ka nepaguva ormanim sadot arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem kāpieniem, sasniedza Sčukina mājas septīto stāvu. Seit viņam uz galvas uzkrita smaga pile. Viņš paskatījās uz augšu. No augšējā laukumiņa viņam tieši acīs iešļācās neliels netīrs ūdenskritumiņš.
«Par tādiem jokiem jādod pa purnu,» Ostaps nolēma.
Viņš drāzās augšā. Pie Sčukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltām ēdēm noklāts vīrs. Viņš sēdēja tieši uz fližu grīdas un, saķēris galvu, šūpojās uz vienu un otru pusi.
Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju šķirbām.
— O-o-o, — stenēja kailais, — o-o-o . . .
— Sakiet, — vai jūs šeit lejat ūdeni? — Ostaps īgni jautāja. — Vai šī ir kāda vannas istaba? Jūs esat prātā jucis!
Kailais paskatījās uz Ostapu un klusi iešņukstējās.
— Paklausieties, pilsoni, vai nebūtu labāk, ja jūs nevis raudātu, bet ietu uz pirti? Paskatieties, kāds jūs esat! Mats mata īsts pikadors!
— Atslēga, — šņukstēja inženieris.
— Kas par atslēgu? — Ostaps jautāja.
— Dzī-ī-īvok-kļa atslēga.
— Dzīvokļa, kur atrodas nauda?
Kailais cilvēks apbrīnojami ātri žagojās.
Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņš sāka aptvert, kas noticis. Un, kad beidzot visu saprata, viņš tik tikko nenovelas pār margām aiz smiekliem, pret kuriem cīnīties butu bijis veltīgi.
— Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas taču tik vienkārši!
Cenzdamies nenotraipīties gar kailo, Ostaps piegāja pie durvīm, iebāza amerikaņu atslēgas caurumā lielā pirksta garo, dzelteno nagu un uzmanīgi saka to grozīt no labas puses uz kreiso un no augšas uz leju.
Durvis_klusi atvērās, un kailais, priecīgi izsaukdamies, ieskrēja pārplūdinātajā dzīvoklī.
Šņāca krāni. Ūdens ēdamistabā veidoja atvaru. Guļamistabā bija rāms dīķis, pa kuru kā gulbji rāmi peldēja rīta kurpes. Kā rāms zivju bariņš kaktā drūzmējās papirosu gali.
Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Ap visām četrām krēsla kājiņām ņirbēja balti vilnīši. Krēsls viegli drebēja, un likās, tas grasījās aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā un pievilka kājas. Atguvies Ernests Pavlovičs ar saucienu «pardon! pardon!» aizgrieza krānus, nomazgājās un nostājās Bendera priekšā kails līdz jostas vietai, slapjās, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.
— Jūs mani izglābāt! — viņš satraukti kliedza. — Atvainojiet, es jums nevaru paspiest roku, esmu viscaur slapjš. Jūs ziniet, es tikko prātā nesajuku.
— Acīm redzot uz to pusi gan bija.
— Es atrados šausmīgā stāvoklī.
Un Ernests Pavlovičs, vēlreiz pārdzīvodams šausmīgo notikumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, lielajam kombinatoram sīki jo sīki izstāstīja par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.
— Ja negadītos jūs, es aizietu bojā, — inženieris nobeidza savu stāstu.
— Jā, — sacīja Ostaps, — man reiz tāpat gadījās. Pat mazliet ļaunāk.
Inženieri pašreiz tik ļoti interesēja viss, kam sakars ar līdzīgiem notikumiem, ka viņš pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka ārkārtīgi uzmanīgi klausīties.
— Gadījās tieši tāpat kā jums, — iesāka Benders, — tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmitajā gadā, tādā jautrā starpbrīdī starp Machno un Tjutjuņiku. Es dzīvoju kādā ģimenē. Šausmīgi chocholi! Tipiski privātīpašnieki: vienstāva mājiņa un vesels lēvenis dažādu grabažu. Man jums jāsaka, kas attiecas uz kanalizaciju un pārējām ērtībām, tad Mirgorodā bija tikai atkritumu bedres. Nu, un es izskrēju vienreiz naktī sniegā vienā apakšveļā: no saaukstēšanās es nebaidījos: viens mirklis — un gatavs. Izskrēju un mechaniski aizcirtu aiz sevis durvis. Sals — ap divdesmit grādu. Es klauvēju — neatver. Uz vietas nevar stāvēt: nosalsi! Klauvēju un skraidu, klauvēju un skraidu — neatver. Un galvenais, iekšā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur šauj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apakšbiksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai nobeidzos. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neatvēra? Mantu slēpa, kerenkas šuva spilvenos. Domāja, ka ieradusies kratīšana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.
Inženieris to visu ļoti labi saprata.
— Jā, — Ostaps sacīja, — tātad jūs esat inženieris Sčukins?
— Es pats. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.
— O, lūdzu! Entre-nous, tete-ā-tete. Zem četrām acīm, kā saka franči. Bet es pie jums, biedri Ščukin, ierados darīšanās.
— Būšu ārkārtīgi priecīgs, ja varēšu jums pakalpot.
— Grand mērci. Nieka lieta. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es ienākot pie jums un paņemot šo krēslu. Viņa teica, ka tas esot nepieciešams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzveltnes krēslu.
— Jā, lūdzu! — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Es esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jums tā pūlēties? Es varu aiznest pats. Jau šodien pat.
— Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es netālu dzīvoju, man tas nav grūti.
Inženieris sarosījās un pavadīja lielo kombinatoru līdz pašam slieksnim, kuru pārkāpt viņš tomēr neuzdrošinājās, kaut gan atslēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta slapjo bikšu kabatā.