— Ja mums būtu tā, kā nav, — putns saērcināts sacīja.
Un, apgriezies uz laktiņas ar galvu uz leju, pamirkšķināja ar aci pie durvīm sastingušajai atraitnei, it kā teikdams:
«Nu, kā jums tas patīk, atraitnīt?»
— Māmulīt, — ievaidējās Gricacujeva.
— Kādā pulkā esat dienējis? — jautāja papagailis Bendera balsī. — Kr-r-r-r-achs . . . Eiropa mums palīdzēs.
Pēc atraitnes aizbēgšanas papagailis sakārtoja savu krūtažu un pateica vārdus, ko trīsdesmit gadus nesekmīgi bija mēģinājuši no viņa izdabūt cilvēki:
— Papagailis ir muļķis!
Atraitne skrēja pa ielu un skaļi vaimanāja. Bet mājās viņu gaidīja večuks, kustīgs kā ūdenszāle.
Tas bija Bartolomejičs.
— Esmu ieradies sakarā ar sludinājumu, — Bartolomejičs sacīja, — gaidu jau divas stundas, jaunkundzīt.
Asa priekšnojautas bulta iedūrās Gricacujevas sirdī.
— Ai! — iedziedājās atraitne. — Izmocījusies mana sirsniņa.
— Liekas no jums aizgājis pilsonis Benders? Jūs devāt sludinājumu avīzē?
Atraitne novēlās uz miltu maisiem.
— Cik jums vāji organismi, — medaini sacīja Bartolomejičs. — Es vispirms gribētu noskaidrot par atlīdzību . . .
— Ak! . . . Ņemiet visu! Man tagad nekā nav žēl! — vaimanāja atraitne.
— Tātad, man ir zināma jūsu dēliņa O. Bendera atrašanas vieta. Kā jūs man to atlīdzināsiet?
— Ņemiet visu! — atraitne atkārtoja.
— Divdesmit rubļu, — sausi sacīja Bartolomejičs.
Atraitne piecēlās kājās. Viņa bija novārtījusies ar miltiem. Piebirušās skropstas ātri mirkšķinājās.
— Cik? — viņa pārjautāja.
— Piecpadsmit rubļu, — Bartolomejičs nolaida cenu.
Viņš juta, ka būs grūti no šīs nelaimīgās sievietes izspiest pat trīs rubļus.
Mīdama kājām maisus, atraitne ņēma vecīti priekšā, piesaucot par lieciniekiem visus debesu spēkus, un ar to palīdzību izplēsa cietu cenu.
— Nu, dievs ar jums, lai paliek pieci rubļi. Tikai naudu palūgšu tūlīt. Tāds ir mans nosacījums.
Bartolomejičs izņēma no piezīmju grāmatiņas divus avīžu izgriezumus un, neizlaizdams tos no rokām, sāka lasīt:
— Atļausiet izsekot visu pēc kārtas. Tātad jūs rakstījāt:
«Ļoti lūdzu … no mājas aizgājis biedrs Benders … zaļš uzvalks, dzeltenas kurpes, debeszila veste …» Vai pareizi? Tā tas rakstīts «Stargorodas Pravdā». Bet skatiet, ko raksta par jūsu dēliņu galvaspilsētas avīzes. Lūdzu .. . «Pakļuvis zem zirga …» Jūs, kundzīt, neraizējieties, klausieties tālāk . . . «Pakļuvis zem zirga . . .» Dzīvs taču, dzīvs! Es jums saku, dzīvs. Vai tad es par mirušu naudu ņemtu? Tātad: «Pakļuvis zem zirga. Vakar Sverd- lova laukumā pakļuva zem ormaņa zirga Nr. 8974 pils. O. Benders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm .. .» Tātad šos do- kumentiņus es nododu jums, bet jūs man tūlīt naudiņu. Tāds nu reiz ir mans nosacījums.
Atraitne raudādama atdeva naudu. Vīrs, viņas mīļais vīrs dzeltenās kurpēs gulēja uz tālās Maskavas zemes, un uguni sprauslojošs ormaņa zirgs spārdīja ar kājām viņa debeszilās, dzī- parotās krūtis.
Bartolomejiča jūtīgā sirds apmierinājās ar pieklājīgo atalgojumu. Viņš aizgāja, paskaidrodams atraitnei, ka sīkākas ziņas par savu vīru viņa katrā ziņā atradīšot avīzes «Darbgalds» redakcijā, kur, protams, esot zināms itin viss, kas notiek pasaulē.
SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,
RAKSTĪTA ROSTOVĀ, ODENS SILDĪTAVA «PIENA CEĻŠ» SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.
Mana mīļā Katja! Mani piemeklējis jauns trieciens, bet par to vēlāk. Naudu saņēmu īstā laikā, par ko tev sirsnīgi pateicos. Kolīdz iebraucu Rostovā, tūlīt skrēju pēc norādītās adreses. Novo- rosijskas cementa trests ir visai liels uzņēmums, tur inženieri Brunsu neviens nepazina. Es jau kritu galīgā izsamisēšanā, bet mani uzvedināja uz pareizām domām.
«Ejiet,» man saka, «uz personaldaļu.» Aizgāju. «Jā,» man saka, «strādāja gan pie mums tāds, bija atbildīgā darbā, bet tikai, saka, pagājušā gadā viņš no mums aizgāja. Viņu aizvilināja uz Baku, uz Āzijas naftas trestu kā speciālistu drošības technikas jautājumos.»
Mīļo dūjiņ, mans ceļojums nav tik īss, kā mēs to bijām domājuši. Tu raksti, ka nauda ejot uz beigām. Nekā nevar darīt, Kate- rina Aleksandrovna. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Bruņojies ar pacietību un ar dieva palīgu, pārdod manu diagonalauduma studenta tērpu. Mūs sagaida vēl lielāki izdevumi. Esi gatava uz visu.
Dārdzība Rostovā ir šausmīga. Par numuru viesnīcā samaksāju 2 rbļ. 25 kap. Līdz Baku naudas pietiks. No turienes, ja būs panākumi, es telegrafēšu.
Šeit pieturas karsts laiks. Mēteli nesu uz rokas. Viesnīcā baidos atstāt — tā tik skaties, vēl nozags. Ļaudis šeit manīgi.
Rostovā man nepatīk. Pēc iedzīvotāju skaita un ģeogrāfiskā stāvokļa tā ievērojami atpaliek no Charkovas. Bet tas nekas, cien- mātiņ, gan dievs dos un mēs vēl abi aizbrauksim uz Maskavu. Tad tu redzēsi, tā ir gaužām līdzīga Vakareiropas pilsētām. Bet pēc tam uzsāksim dzīvi Samarā, savas fabriciņas tuvumā.
Vai Vorobjaņinovs vēl nav atgriezies? Diezin kur viņš tagad siro? Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno? Kāds izskatās mans talars pēc tīrīšanas? Visiem mūsu paziņām uzturi pārliecību, ka es sēžu pie slimās krustmātes nāves cisām. Guļeņkai uzraksti to pašu.
Jā! Gandrīz vai pavisam aizmirsu tev pastāstīt par šausmīgo atgadījumu, kas šodien ar mani notika.
Priecādamies par kluso Donu, es stāvēju pie tilta un biju aiz- sapņojies par mūsu gaidāmo pārticību. Pēkšņi sacēlās vējš un iepūta upē tava brāļa maiznieka naģeni. Es tikai rokas noplātīju. Atkal lieki izdevumi: nopirku angļu žokeni par 2 rbļ. 50 kap. Savam brālim maizniekam par notikušo nekā nestāsti. Pārliecini viņu, ka es esmu Voroņežā.