Maskavā mēdz noslēgt durvis.
Tūkstošiem parādes durvju no iekšpuses aiznaglotas ar dēļiem, un simtiem tūkstošu pilsoņu savos dzīvokļos iekļūst pa virtuves kāpnēm. Sen pagājis astoņpadsmitais gads, jau sen miglains kļuvis jēdziens — «uzbrukums dzīvoklim», atcelta māju apsardze, kuru drošības labad organizēja paši iemītnieki, domā par ielu kustības problēmu, ceļ milzīgas elektrostacijas, zinātne izdarījusi milzu atklājumus, bet nav neviena cilvēka, kas ziedotu savu dzīvi noslēgto durvju problēmas atrisināšanai. Kas būs tas cilvēks, kas atrisinās kino, teātru un cirku durvju problēmu?
Trim tūkstošiem cilvēku desmit minušu laikā ir jāieiet cirkā pa vienām vienīgām durvīm, kurām atvērta tikai viena puse. Pārējās desmit durvis, kas speciāli paredzētas liela cilvēku pūļa vajadzībām — noslēgtas. Kas zina, kāpēc tās noslēgtas? Iespējams, ka pirms divdesmit gadiem no cirka zirgu staļļa nozagts skolots erzelis, un kopš tā laika direkcija bailēs aizsprosto visas ērtās ieejas un izejas. Var arī gadīties, ka slaveno gaisa karali kādreiz ķēris caurvējš, un noslēgtās durvis ir tikai karaļa saceltā skan- dala atskaņas.
No teātriem un kino publiku izlaiž nelielās grupās, it kā lai novērstu drūzmēšanos. Taču izvairīties no drūzmēšanās ir ļoti viegli — vajag tikai atvērt visas durvis. Taču administrācijā neatver vis durvis, bet pielieto spēku. Vietu ierādītāji, sadevušies rokās, izveido dzīvu barjeru un tādā veidā notur publiku aplenkumā ne mazāk par pusstundu. Bet durvis, šis visu apmeklētāju sapnis, kas noslēgtas vēl Pavila Pirmā laikā, paliek slēgtas vēl šobaltdien.
Piecpadsmit tūkstoši futbola cienītāju, sajūsmināti par Maskavas izlases komandas brašo spēli, lai tiktu tramvajā, spiesti līst caur spraugu, kas ir tik šaura, ka viens pats viegli bruņots karavīrs spētu šeit aizturēt četrdesmit tūkstoši lielu barbaru armiju, ko pie tam vēl pastiprinātu divi pārbīdāmie kaujas torņi.
Sporta stadionam nav jumta, bet vārti ir vairāki. Taču atvērti tikai vieni vārtiņi. Iekšā var tikt, vienīgi izlaužot vārtus. Pēc visām lielākām sacensībām tos arī izlauž. Taču, rūpējoties par svētās tradicijas saglabāšanu, tos katrreiz rūpīgi atjauno un cieši noslēdz.
Ja vairs galīgi nav nekādas iespējas ielikt durvis (tas notiek tādos gadījumos, kad nav stenderes, kur tās piekārt), tad izmanto citus visdažādākā veida šķēršļus:
1. Barjeras.
2. Aizsprostus.
3. Apgāztus solus.
4. Brīdinošus uzrakstus.
5. Virves.
Barjeras ir lielā cieņā iestādēs.
Tās aizliek priekšā, lai netiktu klāt pie vajadzīgā darbinieka.
Apmeklētājs kā tīģeris staigā gar barjeru, cenzdamies pievērst sev uzmanību. Bet tas ne vienmēr izdodas. Var gadīties, ka apmeklētājs atnesis vērtīgu izgudrojumu! Vai arī tas vienkārši grib samaksāt ienākuma nodokli! Bet barjera izjauca — izgudrojums palika nezināms, nodoklis nesamaksāts.
Aizsprostus izmanto uz ielām.
Pavasarī tos noliek uz visdzīvākās ielas, it kā lai norobežotu vietu, kur labo ietvi. Un vienā mirklī trokšņainā iela kļūst tukša.
Gājēji tuvojas savam mērķim pa citām ielām. Viņiem ik dienas jāmēro lieks kilometrs, taču viņus neatstāj spārnotās cerības. Vasara aiziet. Vīst lapas. Bet aizsprosts arvien vēl stāv. Ietve nav izlabota. Iela tukša.
Ar apgāztiem dārza soliem aizsprosto ieejas Maskavas skvēros, kuri tikai celtnieku neciešamās nevīžības dēļ nav apgādāti ar stipriem vārtiem.
Par brīdinošiem uzrakstiem varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet tas pašreiz neietilpst autoru plānos.
Uzraksti mēdz būt divējāda veida: tieši un netieši.
Par tiešajiem var uzskatīt šādus:
IEIET AIZLIEGTS ļ ļ NEPIEDEROŠĀM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA ļ IEEJAS NAV ļ
Tādus uzrakstus dažkārt izkar pie iestāžu durvīm, kuras publika apmeklē sevišķi intensivi.
Netiešie uzraksti ir daudz briesmīgāki. Tie neaizliedz ieiet, bet reti kāds pārdrošnieks tomēr riskēs izmantot savas tiesības. Lūk, kādi ir šie ap kaunojošie uzraksti:
ļ BEZ PIETEIKŠANAS NEPIEŅEM [ ļ NEPIEŅEM ļ
AR SAVU APMEKLĒJUMU TU AIZŅEMTU CILVĒKU ļ _ ATRAUJ NO DARBA 1
Kur nevar nolikt barjerus vai aizsprostus, nevar apgāzt solus vai izkārt brīdinošus uzrakstus, — tur nostiepj virves. Tās nostiepj, kur pavēl iedvesma, pat visneiedomājamākās vietās. Ja tās nostieptas cilvēka krūšu augstumā, tad var tiki cauri ar vieglām izbailēm un nervoziem smiekliem. Bet, ja nu virve nostiepta potīšu augstumā, tā var sakropļot cilvēku.
Pie velna ar durvīm! Pie velna visas rindas pie teātru ieejam! Atļaujiet ieiet bez pieteikšanās! Lūdzam noņemt nolaidīgu namu pārvaldnieku izliktos aizsprostus pie izjauktas ietves! Nost ar apgāztiem soliem! Nolieciet tos savās vietās! Skvērā patīkami pasēdēt tieši naktī. Tad gaiss ir tīrs un galvā mostas gudras domas!
Gricacujeva kundze, sēdēdams kāpnēs pie aizslēgtajam stikla durvīm Tautību nama pašā vidū, domāja par savu atraitnes likteni un, paretam iesnauzdamās, gaidīja rītu.
No apgaismotā gaiteņa caur stikla durvīm uz atraitni krita elektrisko plafonu dzeltena gaisma. Caur kāpņu telpas logu iekša lauzās pelēcīgs rīts.
Visapkārt valdīja klusums, kad rīts vēl ir spirgts un tīrs. Sai mirklī Gricacujeva saklausīja gaitenī soļus. Atraitne žigli piecēlās un pielipa pie durvju stikla. Gaiteņa galā pazibēja debeszila veste. Aveņkrāsas puszābaki bija notriepti ar kaļķiem. Stikla durvīm tuvojās Turcijas pavalstnieka vieglprātīgais dēls, purinādams no svārkiem putekļus.
— Susliciņ! — atraitne iesaucās. — Su-u-usliciņ!
Viņa neizsakāmi maigi dvašoja uz durvju stiklu. Stikls norasoja un atplauka varavīksnes krāsās. Miglā un varavīksnēs plaiksnījās debeszili un varavīkšņaini rēgi.