— Puškins rakstīja pēc materialiem. Viņš izlasīja Pugačova dumpja vēsturi un pēc tam rakstīja. Bet man par zirgu skriešanās sacīkstēm visu pastāstīja Entichs.
Pēc šīs virtuozās aizstāvēšanās Persickis aizvilka pretojošos Luņķi uz blakus istabu. Skatītāji viņiem sekoja. Tur pie sienas karājās liels avīžu izgriezums ar sēru apmali.
— Jūs sacerējāt šo aprakstu «Kapteiņa komandtiltiņā»?
— Rakstīju gan.
— Tas, liekas ir jūsu pirmais mēģinājums prozā? Apsveicu jūs! «Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās lejup …» Nu gan jūs «Kapteiņa komandtiltiņam» esat izdarījis lāča pakalpojumu! Tiltiņš tagad jūs ilgi neaizmirsīs, Sluņķi!
— Kas tad ir noticis?
— Noticis tas, ka … Vai jūs zināt, kas ir domkrats?
— Nu, protams, ka zinu, lieciet mani mierā …
— Kāds, pēc jūsu domām, domkrats izskatās? Pasakiet saviem vārdiem!
— Tāds … Vārdu sakot, kas gāžas lejup.
— Domkrats gāžas lejup. Iegaumējiet labi! Domkrats strauji gāžas lejup! Pagaidiet, Sluņķi, es jums tūlīt atnesīšu pusrubli. Nelaidiet viņu prom!
Bet arī šoreiz pusrublis vēl palika neiedots. Persickis no izziņu biroja atstiepa Brokhauza divdesmit pirmo sējumu no Do- micija līdz Jevreinovai. Starp Domiciju — Lielmeklenburgas Sverinas hercogistes cietoksni un Domeli — Beļģijas un Nider- landes upi sameklēja vajadzīgo vārdu.
— Klausieties! «Domkrats (vāc. Daumkraft) — viena no mašīnām, ko lieto lielu smagumu pacelšanai. Parastais, visvienkar-
šākais D., ko pielietoja ekipāžu pacelšanai utt., sastāv no kustīga zobstieņa, to paceļ vai nolaiž ar zobratu, kuru griež ar kloķa palīdzību …» Un tā tālāk. Un tālāk: «1879. g. Džons Diksons un četri strādnieki, strādādami ar četriem hidrauliskiem D., uzstādīja obelisku, kas pazīstams ar nosaukumu «Kleopatras adatas».» Un šai ierīcei, pēc jūsu domām, piemīt īpašība strauji gāzties? Tātad Brokhauzs ar Efronu ir krāpuši cilvēci veselus piecdesmit gadus? Kāpēc jūs nemācāties, bet nodarbojaties ar halturu? Atbildiet!
— Man vajadzīga nauda.
— Bet jums tomēr tās nekad nav. Jūs taču mūžīgi sirojai, meklēdams pusrubli.
— Es nopirku mēbeles un pārsniedzu sava budžeta iespējas.
— Un daudz mēbeļu jūs nopirkāt? Jums par halturu maksa tieši tik, cik tā vērta, — grašus!
— Labi graši! Es ūtrupē nopirku tik brīnišķu krēslu …
— Vai čūskai līdzīgu?
— Nē. Tas nāk no pils apartamentiem. Bet mani piemeklēja nelaime. Vakar naktī es pārnāku mājās …
— No Hinas Cļekas? — vienā balsī iesaucās klātesošie.
— Hina! … Ar Hinu es jau sen vairs nedzīvoju. Es atgriezos no Majakovska disputa. Ieeju istabā. Logs vaļā. Es tūlīt jutu, ka noticis kas nelabs.
— Ai-ai-ai! — Persickis sacīja, aizsegdams seju ar rokām. Es jūtu, biedri, ka Sluņķim nozaguši viņa labāko šedevru «Gavrila sētnieks bija brašs, Gavrila ielas slaucīja».
— Ļaujiet man pateikt. Apbrīnojams huligānisms! Manā istabā ielīduši kaut kādi nelieši un krēslam saārdījuši visu pārvelkamo drēbi. Varbūt kāds aizdos piecnieku remontam?
— Remonta vajadzībām saceriet jaunu Gavrilu. Es jums sākumu varu pat priekšā pateikt. Pagaidiet, pagaidiet… Tūlīt… Lūdzu: «Gavrila krēslu nopērk tirgū, Gavrilam krēsls bija slikts.» Ātrāk pierakstiet. To var izdevīgi pārdot «Kumodes balsij» … Ek jūs, Trubecki, Trubecki! … Jā, starp citu, Sluņķi, kāpēc jūs esat Trubeckis? Kāpēc jums nevarētu būt vēl labāks pseidonims? Piemēram, Dolgorukijs! Ņikifors Dolgorukijs! Vai arīdzan Ņikifors Valua? Vai vēl labāk: pilsonis Ņikifors Sumarokov-Elstons? Jums varētu pagadīties laba slaucama gotiņa, «Germumā» iespiestu trīs dzejoļus uzreiz, un izeja no stāvokļa būtu lieliska. Vienu murgojumu parakstītu ar Sumarokova vardu, otru maku- laturu — ar Elstona, bet trešo — ar Jusupova vārdu. Ek jūs, haltūristi …
XXX nodala KOLUMBA TEĀTRĪ
' , Ipolits Matvejevičs pamazām kļuva par pielldēju. Kad viņš {raudzījās Ostapā, viņa acis ieguva gaišzilu žandarmisku nokrāsu. 1 Ivanopulo istabā bija tik karsts, ka izžuvušie Vorobjaņinova krēsli sprakšķēja kā malka kaminā. Nolicis pagalvī debeszilo vesti, lielais kombinators atpūtās.
Ipolits Matvejevičs skatījās ārā pa logu. Tur pa līkumotajām šķērsielām garām sīkajiem Maskavas dārziem aizauļoja ģerboņ- kariete. Tās melnajā lakojumā pārmijus atspoguļojās garāmejošie sveicinātāji: kavaliergvards ar vara galvu, pilsētas dāmas un balti, pūkaini mākonīši. Ar pakaviem rībinādami bruģi, zirgi aizrāva karieti garām Ipolitam Matvejevičam. Dziļi vīlies, viņš novērsās.
Uz karietes bija ģerbonis MKS, tas nozīmēja — Maskavas komunālā saimniecība, tā bija paredzēta atkritumu vešanai, un uz tās dēļu sienām nekas neatspoguļojās.
Uz bukas sēdēja brašs večuks ar sirmu, kuplu bārdu. Ja Ipolits Matvejevičs zinātu, ka kučieris nav neviens cits kā grafs Aleksejs Bulānovs, slavenais huzars askēts, viņš droši vien būtu to apturējis, lai kopīgi atcerētos vecos labos laikus.
Grafs Aleksejs Bulānovs bija stipri noraizējies. Ar pātagu mudinādams zirgus, viņš skumji domāja par birokrātismu, kas kā tārps grauž asenizacijas apakšnodaļu, kuras vainas dēļ grafam jau veselu pusgadu neizsniedz ģeneralajā līgumā paredzēto specpriekšautu.
— Klausieties, — pēkšņi lielais kombinators pavaicāja, — kā jūs bērnībā sauca?
— Kādēļ jums tas vajadzīgs?
-— Tāpat vien. Nezinu, kā lai jūs saucu. Saukt par Vorobjaņinovu apnicis, bet par Ipolitu Matvejeviču — pārāk dzedri. Kā tad jūs sauca? Ipa?
— Kisa, — pavīpsnādams atbildēja Ipolits Matvejevičs.
— Konģeniali. Tātad, ziniet ko, Kisa, paskatieties, lūdzu, kas man te uz muguras. Sāp starp lāpstiņām.
Ostaps pārvilka pār galvu kovboja kreklu. Kisas Vorobjaņinova skatienam pavērās nomales Anteja platā mugura, tā bija apburoša mugura, tikai mazliet netīra.