— Oho, — Ipolits Matvejevičs iesaucās, — kaut kāds sarkanums.
Lielajam kombinatoram starp lāpstiņām kā naftas plankumi virs ūdens lāsmoja dīvainu apveidu zilumi.
— Goda vārds, tas ir cipars astoņi! — iesaucās Vorobjaņinovs. — Pirmoreiz mūžā redzu tādu zilumu.
— Bet cita cipara tur nav? — Ostaps mierīgi jautāja.
— It kā vēl būtu burts R.
— Jautājumu vairāk nav. Viss skaidrs. Nolādētais spalvaskāts! Redziet, Kisa, kā es ciešu, kādās briesmās nokļūstu jūsu krēslu dēļ! Šīs aritmētiskās zīmes manī iegravēja paškrītošs spalvaskāts ar astoņdesmit sestā numura spalvu. Pie tam vēl jāpiezīmē, ka nolādētais spalvaskāts man uzkrita uz muguras tieši tai mirklī, kad biju iebāzis rokas redaktora krēslā. Bet jūs, neko jūs lāgā neprotat. Kas sagandēja pasākumu ar Iznurenkova krēslu, ka man jūsu vietā vajadzēja izstrēbt to putru? Par ūtrupi es vispār nerunāju. Atradis īsto laiku pāroties! Jūsu vecumā pāroties ir vienkārši kaitīgi! Saudzējiet savu veselību! . . . Mācieties no manis! Atraitnes krēslu dabūjām, pateicoties man. Ščukinu divus krēslus — arī es dabūju. Iznurenkova krēslu beigu beigās es aizstiepu! Uz redakciju un pie Luņķa gāju es! Un tikai vienu vienīgu krēslu jūs apstrādājāt līdz galīgai uzvarai un arī tad ar mūsu svētā ienaidnieka — archibiskapa palīdzību.
Klusām švīkādams pa grīdu basās kājas, pa i'stabu soļoja techniskais direktors un strostēja padevīgo Kisu.
Oktobra stacijas preču pagalmā ienirušais krēsls vēl arvien skaitījās tumšs plankums koncesijas darba spīdošajā piānā. Četri krēsli Kolumba teātrī bija drošs ieguvums. Bet teātris gatavojās braucienam pa Volgu ar laimestu tirāžās tvaikoni «Skrjabins» un šodien, sezonu slēdzot, sniedza pēdējo pirmizrādi «Precības». Vajadzēja izlemt — vai nu palikt Maskavā un Kalančevas laukuma plašumos meklēt zudušo krēslu, vai arī kopā ar trupu doties viesizrāžu turnejā. Ostaps vairāk sliecās uz pēdējā varianta pusi.
— Bet varbūt šķirsimies? — Ostaps jautāja. — Es braukšu ar teātri, bet jūs palieciet un sadzeniet krēslam pēdas preču stacijā.
Taču Kisa tik bailīgi mirkšķināja sirmās skropstas, ka Ostaps neturpināja.
— No diviem zaķiem, — viņš sacīja, — izvēlas to, kas treknāks. Brauksim abi. Bet izdevumi būs lieli. Nauda vajadzīga.
Man palikuši sešdesmit rubļi. Cik jums? Ak, es biju pavisam aizmirsis! Jusu gados meitenes mīla dārgi maksā! Nolemju: šodien mes ejam uz «Precību» pirmizrādi. Neaizmirstiet uzvilkt fraku. Ja krēsli vēl nav pārdoti sociālās apdrošināšanas parādu segšanai, tad rīt pat mēs izbraucam. Iegaumējiet, Vorobjaņinov, sākas komēdijas «Manas sievasmātes dārglietas» pēdējais cēliens. Tuvojas finita la commedia, Vorobjaņinov! Neputiet tik smagi, mans vecais draugs! Uz priekšu — rampas; gaismā! Ai, mana jaunība! Ai, aizkulišu smarža! Cik daudz atmiņu! Kādas intrigas! Cik talanta es savā laikā esmu ielicis Hamleta lomā! Vardu sakot — sēde turpinās!
Ievērojot taupību, uz teātri gāia kājām. Kaut gan vēl bija gluži gaišs, tomēr lukturi jau bārstīja citrondzeltenu gaismu. Visu acu priekšā dila pavasaris. Putekļi to dzina prom no laukumiem, karsts vējiņš pavasarim lika atkāpties šķērsielās. Tur večiņas vēl apmīļoja šo skaistulīti un pagalmos kopā ar viņu dzēra tēju pie apaļiem galdiem. Bet pavasara mūžs bija galā — ļaudīs viņu nelaida. Taču pavasarim tik ļoti gribējās nokļūt pie Puškina pieminekļa, kur jau pastaigājās jauni cilvēki raibās žo- kenēs, stabulīšu biksēs, kaklasaitēs «Suņa prieks» un «džimmi» kurpītēs.
Jaunkundzes, nobārstījušās ar violetu pūderi, cierēja starp Maskavas patērētāju biedrības templi un kooperativu «Komunars» (starp bij. Fiļipovu un bij. Jeļisejevu). Jaunkundzes skaļi Lamājās. Šai stundā gājēji palēnināja soļus, bet ne jau tāpēc vien, ka Tveras iela kļuva par šauru. Maskavas zirgi nebija labāki par Stargorodas zirgiem. Tie tāpat tīšām klaudzināja ar pakaviem pa koka klucīšu bruģi. Velosipēdisti klusām brauca no «Jauno pionieru» stadiona, no pirmajām lielākajām starppilsētu sacīkstēm. Saldējuma pārdevējs, stumdams savu zaļo kasti, kas rībēja kā maija pērkons, bailīgi šķielēja uz milici, bet milicis, saistīts pie gaismas semafora, ar kuru regulēja kustību ielās, nebija bīstams.
Visā šajā burzmā lēni soļoja divi draugi. Ik uz soļa varēja krist kārdinājumā. Sīkās ēstuvēs visu gājēju acu priekšā cepa Karas, Kaukāzā un fileja šašļikus. Pret gaišajām debesīm cēlas karsti un kodīgi dūmi. No dzertuvēm, kroģeļiem un kino_ «Lielais mēmais» plūda stīgu orķestra muziķa. Tramvaja pietura uzbudināti tarkšķēja skaļrunis.
Vajadzēja pasteigties. Draugi iegāja Kolumba teatra dunošaja vestibilā.
Vorobjaņinovs tūlīt metās pie kases un iepazinās ar vietu cenām.
— Tomēr, — viņš sacīja, — ārkārtīgi dārgi. Sešpadsmitā rindā — trīs rubļi.
— Kā es neciešu, — Ostaps piezīmēja, — šos mietpilsoņus, provinciālos pintiķus! Kur jūs lienat? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir kase?
— Nu, kur tad lai lien? Bez biļetes taču nelaidīs.
— Kisa, jūs esat banals. Katrā labiekārtotā teātrī ir divi .lodziņi. Pie kases lodziņa griežas tikai iemīlējušies un bagāti mantinieki. Pārējie pilsoņi (viņu, kā redzat, lielum lielais vairākums) griežas tieši pie administratora lodziņa.
Un patiešām, pie kases lodziņa stāvēja kādi pieci vienkārši ģērbušies cilvēki. Iespējams, ka tie bija bagāti mantinieki vai iemīlējušies. Toties pie administratora lodziņa valdīja rosība. Tur stāvēja raiba publika. Jauni cilvēki moderna piegriezuma žaketēs un biksēs, kādas provincietim var tikai sapnī parādīties, droši vicināja zīmītes, kuras tiem bija izrakstījuši pazīstami režisori, aktieri, redakcijas, teatra kostimu pārzinis, rajona milicijas priekšnieks un citas personas, kas cieši saistītas ar teātri, kā, piemēram: teatra un kinokritiķu asociacijas biedri, biedrības «Nabaga māšu asaras» biedri, skolas padomes «Cirka eksperimentālā darbnīca» un kaut kāda «Fortinbrasa pie Umslopogasa» darbinieki. Kādi astoņi cilvēki stāvēja ar Espera Ekleroviča zīmītēm.