Ostaps iespiedās rindā, izgrūstīja fortinbrasiešus un, saukdams: «Man tikai izziņu, vai tad jūs neredzat, ka es pat galošas neesmu novilcis!» — izlauzās līdz lodziņam un paskatījās iekšā.
Administrators rāvās melnās miesās. Viņa tauko seju klāja mirdzošas briljanta sviedru lāsītes. Ik brīdi viņu traucēja telefons un zvanīja ar tādu neatlaidību kā tramvajs, kas laužas cauri Smo- ļenskas tirgum.
— Ātrāk, — viņš Ostapam uzsauca, — jūsu zīmīti!
— Divas vietas, — Ostaps klusi sacīja, — parterā.
— Kam?
— Man!
— Bet kas jūs tāds esat, ka man jums jādod divas vietas?
— Es domāju, ka jūs tomēr mani pazīstat.
— Nepazīstu vis.
Taču nepazīstamā skatiens bija tik nevainīgs, tik skaidrs, ka administratora roka pati piešķīra Ostapam divas vietas vienpadsmitajā rindā.
— Nāk te visādi, — administrators sacīja, paraustīdams plecus, — kas to lai zina, kas viņi tādi! Varbūt no Tautas Izglītības komisariata? Liekas, es viņu esmu redzējis Tautas Izglītības komisariātā. Kur es viņu esmu redzējis?
Un, mechaniski izsniegdams laimīgajiem teatra un kinokriti- ķiem caurlaides, Jakovs Menelajevičs nomierinājies joprojām centās atcerēties, kur viņš redzējis šīs skaidrās acis.
Kad visas caurlaides bija izsniegtas un foajē valdīja puskrēsla, Jakovs Menelajevičs beidzot atcerējās: šīs skaidrās acis, šo drošo skatienu viņš bija redzējis Taganskas cietumā 1922. gadā, kad arī pats tur sēdēja kādas nieka lietas dēļ.
No vienpadsmitās rindas, kur sēdēja koncesionari, atskanēja smiekli. Ostapam patika muzikālā priekšspēle, kuru orķestris izpildīja uz pudelēm, Esmarcha krūzēm, saksofoniem un lielām kara bungām. Iesvilpās flauta, un priekškars, ielaizdams zālē dzestru vēsmu, pašķīrās.
Vorobjaņinovu, kas bija pieradis pie «Precību» klasiskās interpretācijās, tas ļoti pārsteidza, ka uz skatuves nebija Podkoļe- sina. Pārlaidis acis skatuvei, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja no griestiem nokārušos saules spektra pamatkrāsās nokrāsotus finiera taisnstūrus. Nebija ne durvju, ne zilu muslina logu aizkaru. Zem daudzkrāsainajiem taisnstūriem dejoja dāmiņas lielās, no melna kartona izgrieztās cepurēs. Pudeļu vaidi izsauca uz skatuves Podkoļesinu, kas, jādams uz Stepana, iedrāzās pūlī. Pod- koļesins bija ietērpies kamerkunga mundierī. Izdzenājis dāmiņas ar vārdiem, kādu lugā nemaz nebija, Podkoļesins brēca:
— Stepan!
Vienlaicīgi viņš palēca sānis un sastinga dīvainā pozā. Iedārdējās Esmarcha ķrūzes.
— Stepa-a-n!! — atkārtoja Podkoļesins, izdarīdams jaunu lēcienu.
Bet, tā kā Stepans, kas stāvēja turpat līdzās, ģērbies pantera ādā, neatsaucās, Podkoļesins traģiskā balsī jautāja:
— Kāpēc tu klusē kā Tautu Savienība?
— Acīm redzot es no Čemberlena esu izsabijies, — atbildēja Stepans, ādu kasīdams.
Varēja manīt, ka Stepans Podkoļesinu atbīdīs otraja vieta un pats kļūs par galveno personu laikmetam pielāgotajā lugā.
— Nu, vai drēbnieks jau šuj svārkus?
Lēciens, sitiens pa Esmarcha krūzēm. Stepans ar grūtībām nostājās uz rokām un tādā stāvoklī atbildēja:
— Suj!
Orķestris nospēlēja popuriju no «Cio-čio-sanas». Visu šo laiku Stepans stāvēja uz rokām. Viņa seja pieplūda asinīm.
— Paklau, — Podkoļesins jautāja, — vai drēbnieks neprašņāja, kālab lielkungs šuj no tik labas vadmalas?
Stepans, kas tagad jau sēdēja orķestri un apkampa diriģentu, atbildēja:
— Nē, neprašņāja. Vai tad viņš ir Anglijas parlamenta deputāts?
— Bet vai drēbnieks nejautāja, sak, kā tur īsti ir, vai lielkungs netaisās precēties?
— Drēbnieks jautāja, sak, vai lielkungs nevēlas maksāt alimentus.
Pēc šiem vārdiem nodzisa gaisma un publika sāka dauzīt ar kājām. Dauzīja tik ilgi, kamēr no skatuves atskanēja Podkoļe- sina balss:
— Pilsoņi! Neuztraucieties! Gaismu nodzēsām tīšām, jo tā ir paredzēts lugas darbības norisē. To prasa ārējais ietērps.
Publika padevās. Gaisma tā arī neiedegās līdz pat cēliena beigām. Pilnīgā tumsā dunēja bungas. Ar lukturiem rokās pār skatuvi gāja karavīru grupa viesnīcu šveicaru tērpos. Vēlāk acīm redzot uz kamieļa atjāja Kočkarevs. Par to visu var spriest no šāda dialoga:
— Fu, kā tu mani nobiedēji! Un vēl uz kamieļa atjajis!
— Ak tad tu tomēr pamanīji, lai gan tāda elles tumsa?! Bet es gribēju tev pasniegt kamieļpienu!
Starpbrīdī koncesionari izlasīja afišu.
PRECĪBAS
Teksts — N. V. Gogoļa..
Dzejas — M. Seršelafamova Literārā montāžā — /. Antiochijska Muzikalais pavadījums — H. Ivanoua Izrādes autors — Nik. Sestrins Rekviziti — Simbijeviča-Sindijeviča Gaisma — Platons, Plaščuks. Skaņu ietērps — Galkina, Palkina, Mal- kina, Calkina un Zalkinda. Grims — KRULT darbnīcas. Parūkas — Foma Kočuras. Mēbeles — Belzacara vārdā nosauktas Fortinbrasa pie Umslopogasa kokapstrādāšanas darbnīcas. Akrobatikas instruktors — Zoržeta Tiraspoļskicha. Hidrauliskā spiede — montiera Mečņikova vadībā. Afiša salikta, aplauzta un iespiesta KRULT FRA skolā
— Kā jums patīk? — bikli iejautājās Ipolits Matvejevičs.
— Bet jums?
— Ļoti interesanti, tikai Stepans tāds jocīgs.
— Bet man nepatika, — Ostaps sacīja, — it sevišķi tas, ka viņu mēbeles ir no kaut kādas Vogopasa darbnīcas. Vai tik nav pielāgojuši mūsu krēslus savām vajadzībām?
Šīs bažas izrādījās veltīgas. Otrā cēliena sākumā nēģeri cilindros visus četrus krēslus iznesa uz skatuves. Bildināšanas aina skatītāju zālē radīja visdzīvāko interesi. Tai mirklī, kad pa stiepli, kas bija nostiepta pār visu zāli, sāka laisties lejā Agafja Ticho- novna, baigais H. Ivanova orķestris sacēla tādu troksni, ka no tā vien Agafjai Tichonovnai vajadzēja ievelties publikā. Taču Agafja uz skatuves izturējās lieliski. Viņa bija tērpusies miesas krāsas triko, galvu rotāja vīriešu katliņš. Balansēdama ar zaļu lietussargu, kur lepojās uzraksts: «Es vēlos iegūt Podkoļesinu», Agafja gāja pa stiepli, un no apakšas visiem bija redzamas viņas netīrās pazoles. No stieples viņa nolēca tieši uz krēsla. Vienlaicīgi visi nēģeri, Podkoļesins, Koškarevs baleta kostimā un savedēja tramvaja vadītāja formas tērpā iztaisīja atmuguriski salto. Pēc tam visi piecas minūtes atvilka elpu, un, lai to slēptu, atkal tika nodzēsta gaisma.