— Astoņi gabali, — Bezenčuks pašapmierināti sacīja, — visi kā viens. Kā zemenītes.
— Bet kam te tava prece vajadzīga? Te savu meistaru gana.
— Bet tips?
— Kads tips?
— Epidēmija. Man Prūsis sacīja, ka Maskavā tips plosoties, ka neesot kur |audis apglabāt. Visu būvmateriālu izlietojuši. Un es nolēmu uzlabot sava veikala stāvokli.
Ostaps, ziņkārīgi noklausījies šo sarunu, iejaucās starpā:
— Paklausies, tēvocīt, Pafizē plosās tifs, nevis šeit.
— Parizē?
— Nūjā. Brauc uz Parizi. Tur būs vesels lērums glabājamo! Tiesa gan, būs zināmas grūtības ar vizu, bet tu, tēvocīt, neskumsti. Ja tu iepatiksies Briānam, tev neklāsies slikti: tu iekārtosies par leibzārcinieku pie Parizes municipalitātes. Bet šeit pietiek pašiem savu zārcinieku.
Bezenčuks bikli paskatījās apkārt. Patiešām, uz laukuma, neraugoties uz Prūša apgalvojumiem, līķi nemētājās, visi cilvēki mundri turējās kājās un daži pat smējās.
Vilciens jau sen bija aizvedis kā koncesionarus, tā Kolumba teātri un arī pārējo publiku, bet Bezenčuks, galīgi apjucis, vēl aizvien stāvēja pie saviem zārkiem. Tumsā viņa acīs gailēja dzeltena, kvēla uguns.
TREŠĀ DAĻA
MADAMAS PETUCHOVAS DĀRGLIETAS
XXXI noda]a VOLGAS NAKTS BURVĪBA
Pa kreisi no Volgas Valsts upju kuģniecības pasažieru piestātnes zem uzraksta «Pietauvo pie riņķiem, saudzē režģus, nepieskaries sienai!» stāvēja lielais kombinators ar savu draugu un tuvāko palīgu Kisu Vorobjaņinovu.
Virs piestātnes plīvoja karogi. Kuģu dūmeņi vēla dūmus, cir- tainusjcā puķu kāposti. Pašreiz krāva kuģi «Antons Rubinšteins», kas stāvēja pie piestātnes Nr. 2. Krāvēji iecirta savus dzelzs nagus kokvilnas baķos, piestātnē militārā kaujas ierindā stāvēja čuguna podi, zemē gulēja jēlādas, stiepļu skrituļi, kastes ar logu stikliem, kūlīšsējēju auklu kamoli, dzirnakmeņi, divkrāsainas iz- ģindušas lauksaimniecības mašīnas, koka dakšas, ar rupju audeklu apšūti grozi ar pirmajiem saldajiem ķiršiem un siļķu mucas.
«Skrjabina» nebija. Tas ļoti satrauca Ipolitu Matvejeviču.
— Ko jūs uztraucaties? — Ostaps jautāja. — Pieņemsim, ka «Skrjabins» ir šeit. Nu, bet kā jūs uz tā nokļūsiet? Ja pat mums būtu nauda biļešu pirkšanai, arī tad nekas neiznāktu. Sis kuģis pasažierus neuzņem.
Ostaps vēl vilcienā bija paguvis aprunāties ar hidrauliskās spiedes pārzini montieri Mečņikovu un visu no viņa uzzinājis. Tvaikonim «Skrjabins», ko īrēja Finansu Tautas komisariats, vajadzēja braukt no Ņižņijas līdz Caricinai, pa ceļam apstājoties visās piestātnēs un izdarot valsts aizņēmuma izlozes. Sai nolūkā no Maskavas izbrauca vesela iestāde: izlozes komisija, kanceleja, pūtēju orķestris, kinooperators, centrālo laikrakstu korespondenti un Kolumba teātris. Teātrim pa ceļam vajadzēja sniegt izrādes, kas popularizētu valsts aizņēmuma ideju. Līdz Staļingradai teat-
ris atradās pilnīgā izlozes komisijas apgādē, bet pēc tam gatavojās pats uz savu roku ar «Precībām» doties lielā viesizrāžu turnejā pa Kaukāzu un Krimu.
«Skrjabins» kavējās. Solīja, ka tas pienākšot tikai pievakarē no līča, kur tika izdarīti pēdējie sagatavošanas darbi. Tāpēc viss aparats, kas bija ieradies no Maskavas, gaidot kuģi, izvietojās piestātnē kā nometnē.
Maigas būtnes ar koferīšiem un portplediem sēdēja uz stiepļu skrituļiem un, sargādamas savus undervudus, piesardzīgi vēroja, ko dara uzāķētāji. Uz dzirnakmena bija nometies kāds pilsonis ar violetu spānieša bārdiņu. Sev uz ceļiem viņš bija nolicis veselu kaudzīti emaljētu plāksnīšu. Uz virsējās ziņkārīgākie varēja lasīt:
■ SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA j
Rakstāmgaldi ar atvilktnēm un citi galdi, mazliet vienkāršāki, bija sakrauti cits uz cita. Gar aizzīmogoto, ugunsdrošo skapi staigāja sargs. «Darbgalda» pārstāvis Persickis ar Ceisa binokli, kas astoņkārtīgi palielināja, vēroja tirgus teritoriju.
Kreisēdams pret straumi, tuvojās tvaikonis «Skrjabins». Pie bortiem tam bija piestiprinātas finiera plāksnes ar spilgtās krāsās uzmālētām milzīgām obligācijām. Kuģis ierēcās, atdarinādams mamuta vai kāda cita dzīvnieka kliedzienu, kas aizvēsturiskos laikos aizstāja tvaikoņa sirēnu.
Finansiali teatralā nometne atdzīvojās. No pilsētas pa laipām skrēja lejā izlozes darbinieki. Putekļu mākonī tinies, uz tvaikoņa pusi vēlās resnais Platons Plaščuks. Galkins, Palkins. Malkins, Calkins un Zalkinds izskrēja no krodziņa «Plosts». Ap ugunsdrošo skapi jau noņēmās uzāķētāji. Akrobatikas instruktore Zor- žeta Tiraspoļskicha sportiskā solī uzskrēja pa kāpnēm. Simbije- vičs-Sindijevičs, norūpējies par dekorācijām un rekvizitiem, stiepa rokas kā lūgšanā te pret Kremļa torņiem, te pret kapteini, kas stāvēja uz sava tiltiņa. Kinooperators nesa savu aparatu, pacēlis augstu virs pūļa galvām, un jau iedams pieprasīja, lai viņam piešķirtu četrvietīgu kajiti laboratorijas ierīkošanai.
Šajā vispārējā kņadā Ipolits Matvejevičs piezagās pie kres- liem un, būdams ārkārtīgi uztraukts, vienu krēslu saka vilkt sānis.
— Nolieciet krēslu! — Benders uzbrēca. — Ko jūs gribat darīt, prātā esat jucis, vai? Vienu krēslu paņemsim, bet pārējos pazaudēsim uz visiem laikiem. Būtu labāk padomajis, kā nokļūt uz kuģa.
Apjozušies ar misiņa taurēm, piestātni pārsoļoja muzikanti. Viņi ar riebumu skatījās uz saksofoniem, fleksotoniem, alus pudelēm un Esmarcha krūzēm, ar ko bija bruņojušies teatra mūzikas meistari.
Izlozes ratus atveda Forda furgoniņā. Tā bija sarežģīta konstrukcija, ko veidoja seši mirdzoši, grozāmi misiņa un stikla cilindri. Laimesratu novietošana kuģa apakšējā klājā prasīja daudz laika.
Soļu dipoņa un lamāšanās turpinājās līdz vēlam vakaram.