Priekšā pa labi jau mirgoja Vasjuku pilsētas ugunis.
Transparenta apgaismošanas svinībās saimniecības pārzinis saaicināja visus kuģa iemītniekus. Ipolits Matvejevičs un lielais kombinators vēroja sapulcējušos no augšas, stāvēdami tumšajai plāksnei gar sāniem.
Ikvienu notikumu uz kuģa peldošā iestāde ļoti ņēma pie sirds.
Mašīnrakstītājas, kurjeri, atbildīgie darbinieki, kolumbieši un kuģa komanda, galvas atgāzuši, pulcējās uz pasažieru klāja.
— Ieslēdz! — komandēja resnītis.
Transparents kļuva gaiss.
Ostaps paskatījās lejup pūlī. Rožaina gaisma krita uz sejām.
Skatītāji smējās. Bet pēc tam iestājās klusums. Un barga balss no apakšas sauca:
—- Kur palicis saimniecības pārzinis?
Balss bija tik ļoti atbildīga, ka saimniecības pārzinis, pakāpienus neskaitidams, metās lejup.
— Skatieties, — balss sacīja, — papriecājieties par savu darbu!
— Tūliņ padzīs! — Ostaps čukstēja Ipolitam Matvejevičam.
Un tiešām uz augšējā klāja kā vanags uzlidoja resnītis.
— Nu, kāds ir transparentiņš? — Ostaps nekaunīgi jautāja. — Piemērots?
— Savāciet mantas! — iebļāvās saimniecības pārzinis.
— Kāpēc tāda steiga?
— Sa-vā-ciet mantas! Ārā! Jūs nodos tiesai! Mūsu priekšnieks
nemīl jokot!
— Trieciet viņu ratā! — no apakšas atskanēja atbildīgā balss.
— Nē, vai nopietni, jums nepatīk transparents? Vai tas patiešām nav labs transparents?
Spēli turpināt vairs nebija nekādas jēgas. «Skrjabins» jau pietauvojās Vas- jukos, un no kuģa varēja redzēt piestātnē drūzmējošos vasjukiešu pārsteigtās sejas.
Naudu kategoriski atteicās dot. Mantu savākšanai atvēlēja piecas minūtes.
— Kazas kāja, — sacīja Simbijevičs-Sindijevičs, kad kompanjoni izkāpa piestātnē. — Būtu labāk man uzticējuši transparenta iz
gatavošanu. Es to būtu tā iztaisījis, ka neviens Meierholds man netiktu līdzi.
Piestātnē koncesionari apstājās un paskatījās augšup. Tumšajās debesīs spīdēja transparents.
— M-jā, — Ostaps sacīja, — transparentiņš diezgan nejēdzīgs. Nožēlojams izpildījums.
Zīmējums, ko paveic nepaklausīga mūļa aste, salīdzinot ar Ostapa transparentu, būlu liels māksliniecisks sasniegums. No sējēja, kas kaisa obligācijās, Ostapa nerātnā roka bija izveidojusi kaut kādu kluci ar cukura galvu un tievām rokām kā pletnēm.
Koncesionariem aiz muguras palika spoži apgaismots kuģis un muziķa, bet priekšā uz augstā krasta valdīja apriņķa pilsētas pusnakts tumsa, rēja suņi un tālumā dziedāja harmonika.
— Rezumēju stāvokli, — Ostaps dzīvespriecīgi noteica. — Pasivs: nav ne graša naudas, trīs krēsli aizpeld lejup pa upi, nav kur pārnakšņot, un nav nevienas krūšu nozīmītes, kas apliecinātu mūsu piederību pie bērnu komisijas. Aktivs: ceļa vadonis pa Volgu, izdots tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā (nācās aizņemties mosje Simbijeviča kajitē). Pie tādiem apstākļiem sabalansēt bilanci ļoti grūti. Pārnakšņot vajadzēs piestātnē.
Koncesionari ierīkojās uz piestātnes soliem. Draņķīga petrolejas luktura gaismā Ostaps ceļa vadoni izlasīja:
«Labajā augstajā krastā atrodas Vasjuku pilsēta. No šejienes nosūta kokmateriālus, sveķus, lūkus, mašu, bet uz šejieni ved plaša patēriņa priekšmetus visam novadam, kas atrodas 50 kilometrus no dzelzceļa.
Pilsētā 8000 iedzīvotāju, valsts kartona fabrika ar 320 strādniekiem, maza čugunlietuve, alus darītava un ādu rūpnīca. Mācību iestādes vispārizglītojošās un mežsaimniecības tech- nikums.»
— Stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā es iedomājos, — Ostaps sacīja. — Izspiest no vasjukiešiem naudu man pagaidām liekas neatrisināms uzdevums. Bet naudas mums vajag ne mazāk kā trīsdesmit rubļu. Pirmkārt, mums ir jāēd un, otrkārt, jā- aizsteidzas priekšā izlozes toverim un jāsatiekas ar kolumbiešicm uz sauszemes, Staļingradā.
Ipolits Matvejevičs saritinājās kā vecs, izkāmējis runcis pēc sadursmes ar ziedošu sāncensi — enerģijas pārpilno jumtu, bēniņu un jumtu lodziņu valdnieku.
Ostaps prātodams un kombinēdams staigāja gar soliem. Ap pulksten vieniem naktī bija izstrādāts lielisks plāns. Benders nolikās blakus kompanjonam un aizmiga.
XXXIV nodala STARPPLANĒTU ŠACHA KONGRESS
No paša rīta Vasjukos parādījās kāds gara auguma izkāmējis vecis ar zelta pensneju un īsos, ļoti netīros, krāsām notrieptos zābakos. Viņš līmēja pie sienām ar roku rakstītas afišas:
1927. g. 22. jūnijā
Kartona fabrikas strādnieku kluba telpās notiks lekcija par tematu: «PANĀKUMIEM BAGĀTĀ ATKLĀTNES IDEJA SACHĀ» un
SACHA SIMULTANSPELE
pie 160 galdiņiem lielmeistars (vecāRais meistars) O. Benders Visiem jāierodas ar saviem galdiņiem Spēles maksa — 50 kap. Ieejas maksa — 20 kap. Sākums precizi pulksten 6 vakarā
Administrācijā: K. Michelsons
Pats lielmeistars arī nezaudēja laiku. Nonomājis klubu par trim rubļiem, viņš devās uz šacha sekciju, kas nezin kāpēc atradās zirgaudzētavu pārvaldes gaitenī.
Šacha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja Špīlhāgena romānu Pantelejeva izdevumā.
— Lielmeistars O. Benders! — Ostaps pavēstīja, apsēzdamies uz galda. — Rīkoju pie jums simultanspēli.
Vasjuku šachista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai iespējamībai.
— Vienu mirklīti, biedri lielmeistari -— iesaucās vienacis. — Piesēdiet lūdzu! Es tūlīt būšu atpakaļ.
Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja šacha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīkšu zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantora grāmata ar uzrakstu: «Vasjuku šacha sekcijas sasniegumi 1925. gadā.»