šie ļaudis nebija tik piesardzīgi kā tie, ar kuriem viņam bija nācies sastapties agrāk. Viņš pagrieza atslēgu un sagāza čemodānu uz sāniem. Vāka labās puses stūri rēgojās četru nekaitīgu vara kniežu galviņas. Bonds ar nagu uzmanīgi vienu izāķēja un pacēlis izņēma apmēram metru garu izturigu tērauda trosi.
Trose bija ietīta vairākos metāla riņķos, kuri atradās čemodāna vākā. Bonds atvēra vāku un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Tad no «instrumentu kastes» sadabūja lupu un atgriezās vannas istabā. Paņēma persiku un, grozīdams pirkstos, sāka to aplūkot caur lupu Pēkšņi viņš sastinga, pamanījis sīku caurumiņu ar mazliet tumšākām maliņām, ar neapbruņotu aci tas nebija saskatāms Bonds piesardzīgi nolika persiku atpakaļ izlietnē. Brīdi viņš stāvēja nekustīgi, lūkodamies spogulī.
Tātad karš bija pieteikts! Nu, nekas! Gaužām interesanti. Viņš juta, ka viņam ieduras pakrūtē. Tad, lūpas ne- atpletis Bonds pasmaidīja savam atspulgam spogulī. Tātad intuīcija viņu nebija pievīlusi, bet secinājumi — piepildījušies. Strengveizs un meitene bija noslepkavoti bet visi dokumenti iznīcināti jo viņi bija uztaustījuši pareizo ceļu. Tad uzradās viņš, Bonds, un, pateicoties mis Ta- ro, viņam jau bija sagatavota uzņemšana Mis Čanga un, iespējams, arī taksometra vadītājs bija viņam sekojuši līdz viesnīcai. Tomēr kurš gan tur pirkstu uz nolaižamās mēlītes? Kurš tik neatlaidīgi viņam tēmē? Bondam nebija pierādījumu. Taču viņš juta, ka lode izšauta no Krebkejas salas.
Bonds iegāja guļamtelpā, savāca pārējos augļus, aiznesa uz vannas istabu un citu pēc cita izpētīja Visos viņš atrada mazus caurumiņus. Pa telefonu Bonds palūdza, lai viņam numurā atnes ar papīru aptītu kārbu un virvi. Akurāti iepakojis augļus kārbā, viņš piezvanīja uz Karalisko Namu un paaicināja pie telefona Koloniju lietu sekretāru.
— Vai tas esat jūs, Pleidel-Smit? Runā Džeimss Bonds. Atvainojiet ka traucēju tomēr man radušās dažas problēmas. Sakiet — vai Kingstonā ir kāda ķīmijas laboratorija? Skaidrs.Labi. Man jāveic-šādas tādas ķīmiskās analīzes. Ja es jums aizsūtītu kādu sainīti vai jūs nebūtu tik laipns un nenodotu to speciālistam? Es vēlētos, lai mans vārds nefigurētu. Labi? Bet kad pienāks atbilde, vai jūs to man nepaziņotu ar telegrammu? Es būšu Bo Dezerā, Morgana līcī, šo nedēļu pavadīšu tur. Un lūdzu — nevienam ne vārda. Man neērti, ka sagādāju jums tik daudz rūpju, taču kad tiksimies, es jums visu paskaidrošu Varbūt jums šis tas kļūs skaidrs kad izlasīsiet analīžu rezultātus. Starp citu piekodiniet lai ar manu sūtījumu apietas uzmanīgi. Ārējais izskats ir mānīgs. Pateicos. Man ļoti laimējies, ka šodien es iepazinos ar jums. Uz redzēšanos!
Bonds uzrakstīja uz pakas adresi, izgāja laukā un apturēja taksometru Viņš lūdza, lai šoferis to steidzami nogādā Karaliskajā Namā Tad atgriezās numurā, nomazgājās dušā, pārģērbās un pasūtīja dzeramo. Ar glāzi rokā viņš gribēja iziet verandā, bet iezvanījās telefons. Tas bija Kvorrels.
— Viss kārtībā, kaptein
— Viss? Pat māja? Lieliski.
— Viss kārtībā, — Kvorrels piesardzīgi atkārtoja. — Tiksimies, kā norunāts, kaptein
Bonds nolika klausuli un devās uz verandu. Saule rietēja. Pāri pilsētai un ostai bija savilcies violets mijkrēslis.
Vai vajadzētu par jaunumiem ziņot M ? Un pārskats gubernatoram? Bonds prātoja: «Protams varētu nosūtīt šifrogrammu pa Koloniju ministrijas kanāliem. Bet ko gan lai pavēsta? Ka doktors »NĒ' man pasniedzis saindētus auidi k0 " Precīzu ziņu ka tie ir saindēti un tos sūtījis tieši doktora «NĒ», Bondam nebija. Viņš bez grūtībām iztēlojās M. seju un pat viņa balsi. «Aģents 007 ziņo, ka viņam iesmērēti saindēti banāni. Šķiet viņam galva vēl nestrādā. Pārāk ātri izrakstījies no slimnīcas.» .
Bonds pasmaidīja Protams viņš pārspīlēja tomēr. Nē, vēl mazliet jāpagaida, lai būtu ko ziņot Zināms, ja viņš kļūdīsies, turklāt vēl par savu rīcību neinformēs vadību, tad no nepatikšanām neatkausies. Kaut gan — vienīgi no viņa ir atkarīgs tas, lai nebūtu kļūdu. Apdomādams savu plānu, Bonds iztukšoja otru glāzi.
Tad viņš nokāpa pustukšajā restorānā un paēda vakariņas. Izšķirstīja «Ceļvedi pa latīņameriku». Deviņos viņam uznāca miegs. Bonds uzgāja savā numurā un savāca mantas, lai rīt no rīta nebūtu jākavējas. Tad palūdza dežurantam viņu pamodināt pussešos. Bonds aizkabināja durvīm ķēdīti un nolaida žalūzijas. Protams, nakts būs karsta, bet neko darit Noģērbies viņš apgūlās, apsedzies' ar palagu, pagriezās uz kreisajiem sāniem, ar labo roku zem spilvena sataustīja «Valteru» ua pēc piecām minūtēm bija aizmidzis.
Bonds pamodās pēkšņi. Palūkojās pulksteņa mirdzošajā ciparnīcā — trīs. Viņš nekustējās Istabā bija klusu. Bonds ieklausījās. Arī ārā valdīja nāves klusums Tālumā ierējās suns, tam piebalsoja citi, un pēc brīža jau skanēja histērisks suņu koris, kurš aprima tikpat negaidīti, kā bija sācies. Caur žalūzijām istabā spīdošie mēnesstari uz grīdas pie gultas zīmēja baltas un melnas joslas. Kāpēc viņš bija pamodies? Bonds lēnītēm sakustējās, gribēdams piecelties.
Pēkšņi viņš sastinga, pa labās kājas potīti kaut kas rāpoja čāpodams aizvien augstāk un augstāk Droši vien tas bija kāds ļoti liels kukainis. Iespējams, pat plaukstas lielumā. Bonds juta, ka viņu kutina daudzas mazas kājiņas. Kas tas par mūdzi?