— Labs ir, mēs tikai pajokojām. — Viņš pagriezās, meklēdams atbalstu. — Vai tiesa?
— Protams, protams! — pārējie nomurmināja, novērsdami skatienu.
— Nāc šurp, draudziņ, — pirmais piebilda un devās ēkas dziļumā.
Bonds satvēra Haniju aiz rokas un sekoja viņam. Viņš bija pārsteigts par to, kādu iespaidu bija radījusi doktora vārda piesaukšana. Tas jāatceras ja viņam vēl kādreiz nāksies sastapties ar ķīnieša vīriem.
Viņi piegāja pie rupji tēstām koka durvīm. Cilvēks divreiz piespieda pogu un pagaidīja. Atskanēja klikšķis, un durvis atvērās. Aiz tām bija klintī izcirsts gaitenis, kurš veda uz citām durvīm, tās bija krēmkrāsā un daudz akurātāk taisītas.
Cilvēks palaida viņus garām
— Visu laiku taisni Pieklauvējiet Tur jūs sagaidīs. — Viņa acis un balss bija vienaldzīgi.
Bonds aizveda meiteni pa gaiteni. Viņš dzirdēja, kā viņiem aiz muguras aizveras durvis. Viņš apstājās un palūkojās uz meiteni.
— Nu, kā tev ir? — Bonds vaicāja.
Hanija mazliet pasmaidīja.
Bonds saspieda ciešāk viņas elkoni. Viņi piegāja pie durvīm, un Bonds pieklauvēja.
Durvis atvērās. Bonds iegāja, aiz viņa iegāja ari meitene. Pēkšņi viņš apstājās, satriekts par ieraudzīto.
13. Apzeltītais cietums
Plašā istaba bija iekārtota gluži tāpat kā lielo amerikāņu firmu štāba mītnes debesskrāpjos Grīda bija noklāta ar ķirškrāsas paklāju bet sienas un griesti nokrāsoti patīkamā pelēkā krāsā Pie sienām karājās Degā gleznu reprodukcijas Istabu apgaismoja augstas mūsdienu formas lampas ar tumši zaļiem abažūriem.
Pa labi no Bonda stāvēja liels sarkankoka rakstāmgalds, kuram virsa bija apvilkta ar zaļu ādu un uz kura bija arī modems iekšējo sakaru telefons. Apmeklētāju rīcībā bija divi senlaicīgi krēsli. Istabas pretējā kaktā bija vēl viens žurnāliem piekrauts garš un šaurs galds un divi krēsli. Uz galdiem stāvēja vāzes ar ziediem. Gaiss bija tīrs, svaigs, un tajā jautās viegls aromāts
Istabā bija divas sievietes. Pie rakstāmgalda ar lietišķu sejas izteiksmi un brillēm smagos rāmjos sēdēja jauna ķīniete kurai bija īsi melni mati Viņas acis un lūpas izpletās tradicionālajā ideālas viesnīcas administratores
apsveikuma smaidā: tas bija starojošs un liecināja par , gatavību palīdzēt tāpat arī vaicājošs.
Otra sieviete pieturēja durvis, pa kurām viņi iegāja, un gaidīja, līdz abi paies tālāk. Viņa bija daudz solīdāka, apmēram četrdesmit gadus veca ķīniete. Viņas ziedošais, veselīgais un labsirdīgais izskats izstaroja ārkārtīgu laipnību Degunkniebja kvadrātveidīgie stikli spīdēja no vēlmes izdarīt visu lai ienācēji justos kā mājās.
Abas sievietes bija tērpušās viscaur baltā, pat bikses un zamšādas kurpes bija baltas. Sieviešu sejaskrāsa bija ļoti gaiša, it kā viņas reti pastaigātos svaigā gaisā.
Kamēr Bonds mēģināja kaut ko apjēgt vecākā sieviete bez mitas tarkšķēja Varētu pat nodomāt ka sliktais laiks viņus aizkavējis uz pieņemšanu
— Nabadziņi, mēs nezinājām, kad jūs galu gaļā atbrauksit Mums visu laiku teica, ka vēl esat ceļā. Sākumā mēs jūs gaidījām uz tēju, vakar — uz vakariņām un tikai pirms pusstundas mums pavēstīja, ka ieradīsities uz brokastīm. Droši vien mirstat vai badā? Tūdaļ māsa Roze aizpildīs jūsu kartītes, un tad es sūtīšu jūs gulēt Esat laikam ļoti noguruši.
Viņa nosēdināja Bondu un meiteni krēslā un turpināja:
— Mani sauc par māsu Liliju, bet viņu — par māsu Rozi Viņa jums uzdos dažus jautājumus. Vai nevēlaties cigareti? — Viņa paņēma ādas cigarešu ieliktni, atvēra to un nolika viņiem priekšā uz rakstāmgalda Ieliktnim bija trīs nodalījumi. Sieviete parādīja ar pirkstu.
— Amerikāņu, «Players» un turku. — Paņēma no galda šķiltavas un sastinga gaidot Bonds izstiepa vēl aizvien rokudzelžos saslēgtās rokas un izķeksēja turku cigareti.
Māsa Lilija šausmās iekliedzās:
— Ak, Dievs! — Viņa likās patiesi pārsteigta. — Māsa Roze, lūdzu, iedodiet atslēgu. Ne vienu vien reizi esmu teikusi, ka pacienti nedrīkst pie mums ierasties tādā izskatā. — Viņa bija satracināta. — Kas par cilvēkiem! Vajadzēs atkal aprunāties ar personālu
Arī māsa Roze bija tikpat apmulsusi. Viņa steidzīgi parakājās pa galda atvilktni un pastiepa atslēgu. Māsa Lilija vaimanādama noņēma viņiem rokudzelžus, apgāja apkārt galdam un iemeta tos papīrgrozā, it kā tie būtu netīri apsēji.
— Pateicos, — Bonds nosprieda, ka jāpieņem viņu spēle. Viņš aizsmēķēja cigareti Tad uzmeta skatienu Ha- ničailai Raiderei, kura pārsteigta nekustīgi sēdēja krēslā, ieķērusies paroceņos. Bonds viņai uzmundrinoši uzsmaidīja
— Un tagad, ja neiebilstat —- māsa Roze sameklēja nodrukātu veidlapu, — izdarīsim visu pēc iespējas ātrāk. Lūdzu, kā jūs sauc?.
— Braiss Džons Braiss.
— Adrese.
— Karaliskā zooloģiskā apvienība, Ridžentsparkā, Londona, Anglija
— Profesija.
— Ornitologs
— 0, — viņa pasmaidīja, — vai jūs to varat nodiktēt pa burtiem?
Bonds nodiktēja.
— Liels paldies. Jūsu vizītes mērķis?
— Putni, — Bonds atbildēja. — Tāpat pārstāvu Ņujorkas apvienību, kura īrē daļu no salas.
— Tiešām? — Viņš ievēroja, ka viņa ieraksta visu ko viņai saka, taču beigās ieliek jautājuma zīmi.
— Ā — māsa Roze pieklājīgi pasmaidīja, vērsda- mās pie Haničailas — vai sieva? Vai arī viņa interesējas par putniem?
— Protams.
— Kā viņu sauc?
— Haničaila.
. Māsa Roze nopriecājās.
— Kāds burvīgs vārds. — Uzmanīgi pierakstīja. — Un tagad nosauciet jūsu tuvākā radinieka vārdu, un darīts