Bonds nodiktēja M. īsto vārdu, nosaukdams viņu par tēvoci, un piebilda: «»Universal Export" ģenerāldirektors, Ridžentsparks, Londona."
Beigusi rakstīt māsa Roze teica:
— Labi. Viss kārtībā. Liels paldies, mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi.
— Pateicos Esmu par to pārliecināts. — Bonds piecēlās, aiz viņa ar vienaldzīgu sejas izteiksmi piecēlās arī Haničaila Raidere.
— Un tagad, nabadziņi, sekojiet man, — māsa Lilija sacīja, virzīdamās uz durvīm istabas dziļumā. Pēkšņi viņa apstājās, uzlikusi roku uz kristāla roktura — Ak, es aizmārša, aizmirsu jūsu istabas numuru. Vai tas ir krēm- krāsas numurs? Vai tā, māsa?
— Jā četrpadsmitais un piecpadsmitais.
— Paldies mīļā. Un tagad, — viņa atvēra durvis, — nāciet man pakaļ. Baidos ka iešana būs ilga — Viņa aiztaisīja durvis — Es doktoram daudzreiz esmu teikusi lai ierīko eskalatoru. Tomēr, zināt kad cilvēks ir tā aizņemts, — sieviete jautri iesmējās, — viņam tik daudz citu rūpju
— Protams, es saprotu, — Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņš paņēma Haniju aiz rokas, un viņi sekoja ķīnietei pa simt metru garo gaiteni, kurš bija izklāts ar paklāju un kuru apgaismoja sienās iemontētas lampas.
Bonds laipni un lakoniski atbildēja uz māsas Lilijas piezīmēm Visi viņa spēki bija koncentrēti tam, lai apjēgtu, kā izskaidrot šo neticamo uzņemšanu Viņš gribēja ticēt ka abas sievietes ir patiesas Bonds nebija pamanījis nevienu skatienu, nevienu vārdu, kurš būtu viņas nodevis. Acīmredzot aiz šīs izkārtnes kaut kas slēpās, taču tā bija solīda izkārtne ar rūpīgi izplānotu iekārtojumu un izraudzītu personālu
Istabā un patlaban gaitenī visas skaņas bija slāpētas, un Bonds nosprieda, ka no angāra viņi iegājuši kalna iekšienē un tagad dodas tam cauri Viņi virzījās uz rietumiem uz stāvo, klinšaino sienu, kura noslēdza salu. Sienas nebija mitras, bet gaiss'bija svaigs un tīrs pūta liegs vējiņš. Viss šis iekārtojums droši vien maksāja krietnu naudiņu. Abu sieviešu bālās sejas liecināja, ka viņas visu laiku pavada kalna dzīlēs. Pēc māsas Lilijas manierēm varēja domāt ka viņa ir no iekšējā personāla, kuram nav nekāda sakara ar spēcīgo puišu komandu ārpusē, un ka viņa pat nezina, kas tie par cilvēkiem.
«Kaut kāds juceklis,» Bonds rezumēja. Viņi jau tuvojās durvīm, ar kurām beidzās gaitenis. Bīstams juceklis taču veltīgi par to lauzīt galvu. Lilija gluži vienkārši varēja nospēlēt kādu lomu. Iekšā vismaz bija labāk nekā ārpusē.
Māsa Lilija piezvanīja pie durvīm. Viņus gaidīja: durvis tūdaļ atvērās. Simpātiska ķīniete malvaskrāsas kimono ar baltiem ziediem pasmaidīja un paklanījās labāko austrumu viesmīlības tradīciju stilā.
— Meija, viņi beidzot ir klāt Misters un misis Braisi Viņi ir ļoti nomocījušies, tāpēc tūliņ pavadi viņus uz viņu istabām, lai ciemiņi paēd brokastis un iet gulēt — Viņa pagriezās pret Bondu. — Tā ir Meija. Brīnišķīga meitene Viņa nodarbosies ar jums. Ja jums kas vajadzīgs, pasauciet Meiju, viņa ir visu mūsu pacientu mīlule.
«Pacienti,» Bonds nodomāja «Viņa jau otrreiz bija lietojusi šo vārdu.» Viņš uzsmaidīja meitenei. — Labdien Paldies. Mēs tiešām ļoti gribētu iet uz mūsu istabām
Meija viņiem veltīja platu smaidu.
— Mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi. Es uzdrošinājos jums pasūtīt brokastis, tiklīdz uzzināju, ka esat ieradušies.
Dubultdurvis veda uz diviem gaiteņiem: pa kreisi un pa labi. Meija viņus aizveda uz labo pusi. Bonds un Haničaila sekoja meitenei, bet aiz viņiem gāja māsa Lilija Gaiteņa abās pusēs bija durvis ar numuriem. Sienas te bija gaiši sārtas, bet paklāji — gaiši pelēki. Gaiteņa galā bija divas durvis: četrpadsmitais un piecpadsmitais numurs Meija atvēra četrpadsmitā numura durvis, un viņi iegāja iekšā.
Tas bija brīnišķīgs, moderns laulāto draugu numurs: tumši zaļas sienas, tumša sarkankoka grīda, daži biezi, balti paklāji un greznas bambuskoka mēbeles ar lieliem sarkaniem atlasa ziediem uz balta fona. Vienas durvis veda uz garderobi, otras — uz satriecošu vannas istaba Viss bija tāpat kā augstākās kategorijas Floridas viesnīcā, ja neskaita divas īpatnības: nebija logu un durvīm no iekšpuses nebija roktura
Bonds pagriezās pret Haniju un uzsmaidīja viņai.
— Brīnišķīgi, un kā tu domā, dārgā?
Meitene ar pirkstiem knibināja kleitas malu. Nepaskatījusies uz Bondu, viņa pamāja.
Pie durvīm atskanēja bikls klauvējiens, un ienāca cita meitene, tikpat gracioza kā Meija, nesdama paplāti ar ēdienu. Viņa nolika to uz galda istabas vidū un pievilka tuvāk divus krēslus. Tad novāca baltās salvetes ar kurām bija apklāta paplāte, un klusām izslīdēja no istabas. Viņi sajuta cepta šķiņķa un kafijas aromātu.
Meija un māsa Lilija devās uz durvīm. Durvīs Lilija apstājās.
— Tagad mēs jūs atstāsim vienus. Ja jums ko ieva- jadzēsies, zvaniet Pogas ir pie gultas. Starp citu, garderobē ir apģērbs Diemžēl tikai ķīniešu, — viņa piebilda it kā atvainodamās, — tomēr ceru, ka tas jums derēs Mēs saņēmām jūsu izmērus vakar. Doktors pavēlēja, lai jūs netraucē. Viņš ļoti priecātos, ja jūs pieņemtu viņa uzaicinājumu paēst kopā ar viņu vakariņas. Viņš vēlas, lai šodien jūs atpūstos. Sapratāt? — Ķīniete mazliet pasmaidīja un tad uzmeta viņiem jautājošu skatienu. — Vai man viņam ko pateikt?
— Jā, paldies, — Bonds atbildēja. — Nododiet doktoram, ka esam laimīgi pieņemt viņa uzaicinājumu.
— 0, esmu pārliecināta, ka viņš priecāsies. — Durvis aizvērās.
Bonds pagriezās pret Haničaila Meitene bija acīm redzami apjukusi un vēl aizvien vairījās viņu uzlūkot Bonds nodomāja, ka viņa nekad mūžā tā nebija uzņemta un nav redzējusi tik daudz greznuma. Viņai tas viss bija daudz lielākā mērā dīvaini un šausmīgi nekā ārpusē notiekošais Viņa stāvēja gluži kā mežonis Piektdienis un knibināja kleitu. Sejā bija redzamas sviedru, sāls un putekļu pēdas. Basās kājas bija netīras, un Bonds ievēroja, ka viņas kāju pirksti kustējās, iegrimdami mīkstajā paklājā.