Sievietes aizgāja Uz sliekšņa parādījās Hanija Redzēdama, ka Bonds nepaceļ galvu, viņa aizgāja atstājusi viņu vienu. Drīz vien Bonds atgriezās otrā istabā un piepildīja savu glāzi. Viņš automātiski teica:
— Tu esi brīnišķīga. — Uzmeta skatienu pulkstenim, iegāja savā istabā, izdzēra glāzi un pārģērbās dtā tikpat muļķīgā kimono, šoreiz tas bija pilnīgi melns.
Norunātajā laikā pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un viņi izgāja gaitenī. Meija apstājās pie lifta tā durvis atvēra dta ķīniete. Viņi iegāja liftā, un durvis aizvērās Bonds ievēroja ka liftu ražojusi slavena firma. Šajā detu- mā viss bija grezns. No pretīguma viņam sametās šķēr- ma dūša. Hanija to pamanīja. Bonds pagriezās pret meiteni un sacīja:
— Atvaino, man drusdņ sāp galva. — Bonds nevēlējās viņai paskaidrot ka šī bagātība dara viņam raizes, un viņam nav ne mazākās jēgas, kas slēpjas aiz visa tā un kā izkļūt no šejienes laukā. Tas bija pats sliktākais. Nekas viņu nenomāca tā, kā uzbrukuma vai aizsardzības plāna trūkums.
Meitene pievirzījās viņam tuvāk
— Man ļoti žēl Džeims, — viņa nočukstēja. — Ceru, ka sāpes ātri pāries Vai tu nedusmojies uz mani?
Bonds mēģināja pasmaidīt
— Nē, mīļā, — viņš atbildēja. — Dusmojos uz sevi. — Bonds pieklusināja balsi. — Šovakar runāšu es. Izturies dabiski un nebaidies no doktora «NĒ». Iespējams, viņš ir pustraks
Hanija vienīgi apsolīja:
— Izdarīšu visu, kas būs manos spēkos.
Bonds nespēja iztēloties, cik metru viņi nokāpuši lejā:' trīsdesmit sešdesmit? Automātiskās durvis atvērās ar vieglu svilpienu, un viņi atradās lielā zālē.
Tā bija tukša: apmēram astoņpadsmit metrus gara no trim pusēm sienas aizklāja grāmatplaukti, kuri stiepās līdz griestiem. Pirmajā brīdī šķita, ka ceturtā siena ir darināta no tumši zila bieza stikla. Istaba atgādināja kabinetu vai bibliotēku. Kaktā stāvēja ar papīriem piekrauts rakstāmgalds, bet vidū — galds, uz kura bija avīzes un žurnāli. Visur bija izlikti ar sarkanu ādu apvilkti krēsli. Paklājs bija tumši zaļā krāsā, bet gaisma — izkliedēta. Vienīgā dīvainība šajā iekārtojumā bija pārvietojamais bārs, kuru varēja pārbīdīt gar stikla sienu, tam apkārt puslokā bija izvietoti krēsli, galdiņi un pelnutrauki. Tādējādi tukšā siena it kā kļuva par istabas centru. Bonds ievēroja acumirklīgu kustību aiz šā tumšā stikla. Viņš šķērsoja istabu. Sudrabaina zivtiņa, kuru vajāja cita — lielāka zivs, aizšāvās pa zilgano lauku. Kas tas bija? Akvārijs? Bonds pacēla skatienu uz griestiem: mazliet zemāk, atsizdamies pret stiklu, putoja balti viļņi Bet virs ūdens — pelēkzila gaismiņām apkārtajosliņa. To vidū viņš ieraudzīja Orio- nu. Tas nebija akvārijs. Tā bija jūra un naksnīgā debess. Visa istabas siena bija no stikla. Viņi atradās sešus metrus zem jūras līmeņa un varēja novērot tās slepeno dzīvi.
Bonds un Hanija bija satriekti. Viņi pamanīja divas lielas, plati ieplestas acis. Mirdzoša zeltaina galva un garš ķermenis nozibēja gar acīm un pazuda. Mazu zivtiņu bariņš mirkli uzkavējās pie stikla un aizšāvās tālāk. Liela astoņkāja sešus metrus garie taustekļi lēnām kustējās gar sienu, istabas apgaismojumā tas izskatījās violets Augstāk bija redzams tumšais vēdera siluets un piepūstā dziedzera aprises. Starp zemūdens augiem ņirbēja daudzkrāsainas lielas un mazas zivis. Loga vidū apstājās gara, melna ēna tad cienīgi izgaisa. Cik labi būtu skatīt visu vēl tālāk! Bondam likās, ka ir brīnišķīgi tā dzīvot un vērot mainīgo ainavu.
Glužskā izpildot viņa vēlmi no ekrāna abām pusēm izšāvās divi pamatīgi gaismas kūļi un notvēra bēgošo ēnu, visos sīkumos izgaismodami milzīgo trīs metrus garo haizivs ķermeni, pēc tam starmeši nodzisa. Bonds lēnām apgriezās. Viņš cerēja ieraudzīt doktoru «NĒ», taču istaba joprojām bija tukša Pēc elpu aizraujošajiem brīnumiem stikla otrā pusē istaba šķita nekustīga un nedzīva. Bonds atkal sāka vērot jūru. Cik skaisti būtu dienā, kad var atšķirt katru sīkumu sešu metru attālumā, bet varbūt pat vairāk! Un vētrā, ķad viļņi dārdēdami sitas pret stiklu, brīžiem nolaizdamies gandrīz līdz grīdai, brižiem visu apslēpdami! Un vakarā, kad pēdējie saules stan apzeltī istabas griestus, bet ūdens lejāk vai mudž no jūras iemītniekiem! Tik fantastiska ideja varēja ienākt galvā vienīgi pavisam neparastam cilvēkam, un kāds lielisks būvniecības ideju iemiesojums! Kā viņiem izdevies kaut ko tādu uzcelt? Risinājums bija tikai viens. Viņiem vajadzēja uzbūvēt stikla sienu klints iekšienē, pēc tam piesardzīgi kārtu pa kārtai izņemt granīta slāni, kurš to atdalīja no jūras. Cik biezs bija šis stikls? Kas to taisījis? Un kā tas nogādāts uz salu? Cik ūdenslīdēju te pūlējušies? Un, ak, Dievs, cik tas viss izmaksājis?
— Miljonu dolāru.
Balss bija zema dobja, ar vieglu amerikāņu akcentu
Bonds lēnām pagriezās, negribīgi atrāvis skatienu no stikla sienas.
Doktors «NĒ»? bija iegājis pa durvīm aiz rakstāmgalda. Ar vieglu smaidu lūpās viņš miermīlīgi lūkojās uz viņiem.
— Es domāju, ka gribējāt zināt cik tas maksā. Mani viesi parasti nonāk pie šāda praktiskas dabas jautājuma pēc piecpadsmit minūtēm Vai tā?
— Tieši tā.
Vēl aizvien smaidīdams (Bondam nāksies pierast pie šāda smaida), doktors pienāca pie viņiem. Likās, ka viņš slīd pa grīdu, nevis iet Zem tumšpelēkā kimono nebija redzamas ne viņa kāju kustības, ne arī tas, vai viņam vispār bija kurpes.
Bondam pirmais iespaids par doktoru bija vājums, skarbums un garais augums Augumā doktors «NĒ» bija vismaz piecpadsmit centimetrus garāks nekā Bonds, taču. tā kā viņš gāja ļoti stalti, tad šķita vēl garāks Arī seja bija izstiepta un it kā izspiedās uz ļoti apaļā un absolūti kailā galvaskausa. Seja beidzās ar mazu zodu, kas to darīja līdzīgu otrādi apgrieztai lietuslāsei, bet precīzāk"— olīveļļas pilei — tik dzeltena bija viņa āda.