M. parakājās rakstāmgalda atvilktnē, izvilka no tās papīru kaudzi, atrada vajadzīgo lapiņu un, nemaz nesatraucies par ilgo klusēšanu otrā galā, nolasīja:
— Redz: žultspūslis, liesa, mandeles, apendikss, viena niere, viena plauša, pāris litru asiņu, divas piektdaļas aknu,- lielākā daļa kuņģa un puse smadzeņu.
M. apklusa. Arī sers Džeimss neteica ne vārda.
— Kādas ir jūsu domas, ser Džeims?
Klausulē atskanēja noraidoši krekšķi
— Es vaicāju sev, kāpēc šim sarakstam nav pievienota viena roka vai viena kāja, vai visas četras ekstremitātes. Nesaprotu ko jūs gribat ar to pierādīt?
M. pavīpsnāja.
— Es neko negribu pierādīt ser Džeims. Vienīgi domāju ka mans aģents no šīs jezgas ir izķepurojies diezgan veiksmīgi, ja salīdzina ar citiem. Tomēr, — M. turpināja maigākā tonī, — nestrīdēsimies. Taisnību sakot biju iecerējis viņam atļaut nelielu atpūtu. Taču notikums Jamaikā.. — M. palūkojās uz lietus aizvilktajiem logierti. — Tā ir tikai atpūta. Aizbēguši divi mani aģenti, vīrietis un meitene, vismaz šķiet ka tā. Mūsu draugs varētu mazliet izklaidēties, sildoties saulītē, un pie viena veikt izmeklēšanu. Ko jūs par to teiksiet?
— Tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Arī es labprāt tur pastrādātu, jt sevišķi tādā dienā kā šī. Es negribētu iejaukties, M, tomēr cilvēka iespējas nav bezgalīgas. Zinu ka šos ļaudis var upurēt bet droši vien jūs nevēlētos, lai nelaime notiktu pašā nepiemērotākajā brīdī. Tas, par ko mēs runājam, ir stiprs puisis. Sacīšu, ka jūs pat varat viņu piespiest vareni pastrādāt Taču neaizmirstiet ko par drosmi savā grāmatā teicis Morans.
— Neatceros.
— Viņš apgalvo, ka drosme esot kapitāls, kas dilst proporcionāli tam, kā to tērē. Es tam piekrītu Vienīgi gribu piebilst ka jūsu aģents jau izlietojis daļu no sava kapitāla Neapgalvošu, ka viņam nav rezervju tomēr eksistē kāda robeža.
Nospriedis beigt šo tematu, M. atbildēja:
— Esmu pilnīgi ar jums vienisprātis, tāpēc arī sūtu viņu atpūsties, uz Jamaiku. Neraizējieties, ser Džeims, es par viņu parūpēšos. Jā, vai jūs noskaidrojāt kādu draņķi viņam iegrūda tā krieviete?
— Atbilde pienāca tikai vakar, — arī sers Džeimss bija priecīgs mainīt sarunas tematu. — Lai to noskaidrotu bija vajadzīgi trīs mēneši. Tropu medicīnas institūtā atradās kāds prātīgs puisis. Tā ir tā sauktā fugu — inde, ko japāņi izmanto pašnāvībām. To iegūst no Japāņu jūrā dzīvojošās ežazivs dzimumdziedzeriem Krievi vienmēr lieto tādus draņķus, par kuriem neviens nav dzirdējis. Tāpat varēja izmantot ari kurāre indi. Tās darbība ir gandrīz analoģiska: centrālās nervu sistēmas paralīze. Indes zinātniskais nosaukums ir fugu — tetrodotoksīns. Tā ir spēcīga inde, kas iedarbojas ļoti ātri. Pēc injekcijas, ko saņēma jūsu aģents, dažu mirkļu laikā iestājas kustību un elpošanas muskuļu paralīze. Vispirms acīs sāk dubultoties, tad tās vairs nevar atvērt Pēc tam cilvēks nespēj neko norīt un turēt galvu.
— Viņam veicies, ka pratis izdzīvot
— Jā, tas ir brīnums! Paldies jāsaka tam francūzim. Viņš noguldīja puisi uz zemes un sāka viņu mākslīgi elpināt Viņam izdevās uzturēt plaušu darbību, līdz ieradās ārsts, kas, par laimi, kādreiz bija strādājis Dienvidamerikā. Viņš arī noteica, ka tā varētu būt kurāre inde, un sniedza kvalificētu palīdzību. Tomēr tāda nejaušība iespējama vienā gadījumā no miljona. Starp citu kas notika ar to krievieti?
— Mirusi, — M. īsi atbildēja — Liels paldies, ser Džeims, un neraizējieties par savu pacientu. Es parūpēšos, lai viņam būtu mierīga dzīve. Uz redzēšanos.
M. piebīdīja sev klāt mapi ar ziņojumiem un ātri tos izskatīja. Uz dažiem kaut ko atzīmēja. Laiku pa laikam viņš piezvanīja uz kādu nodaļu Beidzis darbu, M. izmeta nevajadzīgos papīrus papīrgrozā, paņēma pīpi un tabak- dozi, kas bija dannāta no milzīga sešus kilogramus smaga gliemežvāka pamatnes Viņam priekšā uz galda bija brūna mape ar sarkanu zvaigznīti, kas nozīmēja «sevišķi slepeni». Vidū ar roku bija uzdrukāts «Kārību centrs», bet zemāk — Strengveizs un Trublada.
Uz selektora iedegās spuldzīte, M. nospieda sviriņu
— Klausos.
— Ser, 007 ieradies.
— Paaiciniet viņu un paziņojiet lai ieroču eksperts pēc desmit minūtēm būtu pie manis.
M. atkal atbalstījās pret krēsla atzveltni, paņēma pīpi un aizsmēķēja. Cauri dūmiem viņš redzēja, kā klusām atveras durvis un ienāk Džeimss Bonds.
— Sveiks, 007..
— Labdien, ser.
Bonds aizvēra durvis, piegāja pie krēsla, kas bija nolikts pretim galdam un apsēdās. Varēja dzirdēt kā M. pīpē sprakšķ tabaka. No ielas lielajos kabineta logos sitās ' brāzmas.
šeit viss bija tāpat kā pirms dažiem mēnešiem Sēdēt te, šajā kabinetā, pretim M. Bondam nozīmēja atgriešanos dzīvē, normālā pasaulē, pie kuras viņš tā bija pieradis. Cauri dūmiem viņš ielūkojās šefa vērīgajās acīs, kas viņu pētīja. Kas viņu gaida? Asiņainā slaktiņa anafī- ze — viņa pēdējā lieta? Nogurdinošs izsūtījums uz kādu no Londonas birojiem, lai tupētu pie galda? Vai arī jauns elpu aizraujošs uzdevums, kuru M. pietaupījis viņam, kad viņš atkal varēs ķerties pie darba?
M. atspiedās pret atzveltni aizlicis rokas aiz galvas.
— Kā jūtaties? Vai esat apmierināts, atkal būdams šeit?
— Ļoti priecājos, ser. Jūtos lieliski.
— Vai esat izanalizējis pēdējo lietu? Negribēju jūs traucēt kamēr neesat izveseļojies. Kā jums zināms es pavēlēju veikt izmeklēšanu. Man ziņoja, ka kadru nodaļas priekšnieks jau pieprasījis no jums dažus paskaidrojumus. Vai varat vēl ko piebilst?
Bondam nepatika, ka M. balss skan bezkaislīgi. Tas nebija uz labu.