Doktors «NĒ» pamāja ar galvu
— Drosmīga aina, mister Bond. Esmu gatavs jums piekrist Droši vien esmu pārāk ilgi dzīvojis šo mērkaķu vidū, tas arī izraisījis jūs tik kaitinošo manierīgumu Taču tas nav mēģinājums pūst acīs miglu. Es esmu speciālists. Vācu instrumentus materiālam Man ir daudz instrumentu tiepīgam materiālam. Tomēr, — doktors paraustīja plecus, — turpināsim mūsu sarunu Man ir prieks .aprunāties ar gudru cilvēku, tā ir reta veiksme. Un tāpēc ar prieku jums pastāstīšu par vienu no ievērojamākiem dlvēkiem, kurš jebkad dzīvojis pasaulē. Jūs būsit pirmais klausītājs. Nekad neesmu to stāstījis. Jūs esat vienīgais cilvēks, kurš spējīgs to novērtēt — doktors mirkli klusēja, lai pasvītrotu pēdējo vārdu nozīmi, — un neizpaust — viņš piebilda. — Tas attiecas arī uz meiteni.
Redz, tāda situācija Bondam tikpat kā nebija šaubu, ko doktors cenšas panākt no tā laika, kad viņus apšaudīja ar ložmetēju, un pat vēl agrāk — Jamaikā,' kad atentāti pret viņu bija tik atklāti. No paša sākuma Bonds bija jutis, ka šis dlvēks ir slepkava, un cīņa būs uz dzīvību un nāvi. Kā vienmēr, Bonds bija pārliecināts par uzvaru fīdz tam brīdim, kad ieraudzīja pret sevi pavērstu liesmumetēja stobru. Tad radās šaubas. Tagad viņš bija pārliecināts, šis cilvēks ir pārāk spēcīgs, pārāk labi sagatavots.
— Meitenei tas nav jāklausās, — Bonds teica. Viņai nav nekāda sakara ar manī Satiku viņu vakar liedagā. Viņa ir no Jamaikas, dzīvo Morgana līcī. Vāc gliemenes.
Jūsu ļaudis sašāva viņas laivu, un man nācās viņu ņemt līdzi. Vajag nosūtīt viņu uz mājām Viņa neko nepastāstīs. Un dos godavārdu
Hanija viņu apņēmīgi pārtrauca:
— Nē, es visu izstāstīšu Netaisos doties prom no šejienes. Gribu palikt kopā ar tevi.
Bonds palūkojās uz viņu.
— Tu man neesi vajadzīga — viņš salti sacīja.
— Netērējiet laiku varonīgiem žestiem, — doktors «NĒ» lakoniski sacīja. — Neviens no tiem, kas nokļuvis šajā salā, nav spējis to atstāt Vai aptverat? Neviens Pat parasts zvejnieks ne. Tas neietilpst manos plānos. Nestrīdieties ar mani un nemēģiniet mani apkrāpt Tas ir pilnīgi veltīgi
Bonds paraudzījās uz doktora seju: tajā nebija ne ļaunuma ne cietsirdības, viena vienīga vienaldzība. Bonds sabozās, tad pagriezās pret meiteni un pasmaidīja.
— Labi, Hanija Es pajokoju. Man būtu ļoti žēl, ja tu aizietu. Paliksim kopā un uzklausīsim šo maniaku
Meitene apmierināta piekrita Tas atgādināja filmu kurā iemīlējies draugs ne no šā, ne no tā piedraudējis pamest savu iemīļoto un pēkšņi pārdomājis.
— Jums taisnība, mister Bond, — doktors turpināja patīkamā un skanīgā balsī, — es esmu maniaks. Visi izcili cilvēki ir maniaki. Viņi ir neprāta upuri, bet šis neprāts ved viņus pretī mērķim. Slaveni zinātnieki, filozofi, reliģiozie vadoni — visi vini ir maniaki.
Kas cits, ja ne akla tieksme, varētu viņos iedegt ģēnija dzirksti liekot viņiem iet pa vienīgo ceļu. Neprāts, mister Bond, ir tikpat nenovērtējami dārgs kā ģenialitāte Enerģijas izšķērdēšana uzskatu sadrumstalotība, ātri kūstoša apņēmība — tie ir trūkumi, kas raksturīgi pūlim. —• Doktors «NĒ» mazliet atliecās. — Man to nav. Es, kā jūs, mister Bond, pareizi atzīmējāt esmu varas maniaks. Tajā slēpjas manas dzīves jēga. Tāpēc es patlaban esmu šeit Tāpēc jūs esat šeit Tāpēc eksistē šī vieta.
Bonds izdzēra savu glāzi. Tad atkal to piepildīja no šeikera.
— Patiesībā tas mani nepārsteidz — viņš teica. — Parasts gadijums: viens ir pārliecināts, ka ir Anglijas karalis, cits — Savienoto Valstu prezidents vai pat Dievs Tas Kungs. Trakomājas ir pilnas ar šādiem cilvēkiem. Vienīgā atšķirība starp viņiem un jums ir tā, ka viņi tiek turēti ieslodzīti kādā citā vietā bet jūs esat te uzbūvējis personisko trakomāju un pats tajā ieslēdzies Kāpēc? Kāpēc, dzīvodams šat šajā detumā, jūs iztēlojaties, ka jums pieder vara?
Plāno lūpu liekums nodeva niknumu.
— Mister Bond, vara — tā ir suverenitāte. Klauzevica pirmais likums skan šādi: nepieaešams drošs pamats. Ar to sākas rīcības brivība. Tādējādi mēs iegūstam suverenitāti Esmu panāds gan to, gan arī daudz ko citu. Nevienam pasaulē tās nav tik lidā mērā kā man. Un nevar būt Pasaule ir pārāk sabiedriskota. Bet tas, par ko es runāju ir panākams tikai ar atšķirtību. Jūs sakāt — karaļi un prezidenti. Kāda vara pieder viņiem? Vienīgi tā kuru viņiem piešķīrusi pašu tauta. Kurš pasaulē var rīkoties ar savas tautas dzīvību? Vai tagad, pēc Staļina nāves, jūs man varat nosaukt kaut vienu vārdu, izņemot mani? Un kāpēc man pieder tada vara, tāda suverenitāte? Pateicoties atšķirtībai. Pateicoties tam, ka neviens par to nezina. Pateicoties tam ka man nav nevienam jāatskaitās.
Bonds paraustīja plecus.
— Tā ir tikai varas ilūzija, doktor. Ikviens dlvēks ar pidādētu pistoli var izlemt tuvākā likteni. Daudzi nogalināja slepus, tas viņiem izdevās. Taču beigu beigās viņi saņēma to, ko pelnījuši Vara, kuras vārdā viņus soda sabiedrība, ir lielāka nekā viņu personīgā vara Tas pats piemeklēs arī jūs, doktor. Jūsu varas meklējumi ir ilūzija jo pati vara ir ilūzija.
— Tas pats attiecas arī uz skaistumu, mister Bond, — doktors «NĒ» mierīgi iebilda. — Tāpat uz mākslu, naudu un nāvi. Un droši vien arī uz dzīvību. Tie visi ir relatīvi jēdzieni. Jūsu vārdiskā ekvilibristika mani neaizskar. Domāju, ka zinu filozofiju, ētiku, loģiku labāk par jums. Tomēr beigsim šo bezjēdzīgo strīdu. Atgriezīsimies pie atbalsta punkta, pie manas varas mānijas vai, kā jūs teicāt pie varas ilūzijas. Lūdzu jūs, mister Bond, — viņa mākslotajā smaidā vēlreiz parādījās patiess vaibsts, — nedomājiet ka pusstundas saruna ar jums var izmainīt visu manas dzīves plānu. Labāk koncentrējieties uz manu, tā sakot krišanu ilūzijā