Kā jau paredzēju, tiek nozīmēta jauna vietas apskate. Ierodas mīnukuģis. Es sagaidu kapteini kā pieklājas. Viņš un viņa virsnieki aplūko visu piekrasti, tad viņus pavada uz salas vidieni, kur viņi apskata nometnes paliekas. Mani vīri viņiem stāsta, ka, iespējams, abi sargi no vientulības sajukuši prātā un sakāvušies Tas, kurš palicis dzīvs, nodedzinājis nometni un aizmucis ar laivu. Viņi izpēta skrejceļu. Mani ļaudis apgalvo, ka lidmašīna laidusies lejā ar pārāk lielu ātrumu, riteņi, jādomā, pārsprāguši atsitiena brīdī. Mēs izsniedzam cietušo miesas. Patiesa traģēdija. Virsnieki ir apmierināti. Mīnukuģis aizbrauc. Iestājas miers.
Doktors «NĒ» delikāti ieklepojās. Tad pievērsa skatienu meitenei
— Draugi tāds nu ir mans stāsts vai — drizāk — pirmā daļa no tā, kas, esmu pārliecināts, būs ilgs un interesants stāsts. Kārtība ir ieviesta, te vairs nebūs sārto stārķu un tātad nebūs arī sargu. Bez šaubām, apvienība pieņems manu piedāvājumu un pārdos to zemes pleķīti. Turklāt tas nav svarīgi. Ja viņiem uzradīsies jauns dīvains projekts, pār viņu galvām velsies jaunas nelaimēs. Tas ir mans brīdinājums. Neviens vairs nedrīkst iejaukties manos plānos.
— Interesanti — Bonds nomurmināja. — Interesants notikums. Jūs novācāt Strengveizu Ko jūs izdarījāt ar viņu un meiteni?
— Viņi atrodas Monas Rezervuaras dzelmē. Es to uzdevu trim maniem labākajiem vīriem. Jamaikā man ir maza, taču efektīga organizācija. Tā mani apmierina. Es kontrolēju Jamaikas un Kubas slepenos dienestus; tas noderēs manām turpmākajām operācijām. Jūsu Strengveizs kļuva pārāk aizdomīgs. Par laimi galu galā man tapa zināmi viņa paradumi. Viņa un meitenes nāve bija vienīgi pareizi izraudzīta laika jautājums. Es cerēju tikpat ātri tikt vaļā arī no jums. Taču jums paveicās. No Karaliskā
Nama kartotēkas es uzzināju, kas jūs esat par cilvēku. Domāju, ka muša ielidos zirnekļa tīklā. Es jūs gaidīju. Un, kad radara ekrānā parādījās jūsu laiva, es aptvēru, ka jūs. no manis neizspruksit
— Jūsu radars nav pārāk labs, — Bonds iebilda. — Bija divas laivas. Jūs pamanījāt meitenes laivu. Es jau teicu, ka viņai ar mani nav nekāda sakara.
— Tātad viņai nav paveicies. Āķis ir tur, ka man nepieciešama baltā sieviete kādam nelielam eksperimentam. Kā jau mēs sākumā konstatējām, mister Bond, parasti cilvēks saņem to, ko vēlas
Bonds domīgi palūkojās uz doktoru «NĒ». Viņš sev vaicāja: «Vai ir vērts mēģināt kaut kā aizskart šo dzelzs cilvēku? Vai ir vērts tērēt laiku draudot un blefojot?» Bondam nebija stipru kāršu. Viņš tās izlika uz galda gandrīz vienaldzīgi
— Šoreiz doktor «NĒ», laime jums nesmaida, šobrīd par jums jau ieinteresējusies Londona Manas domas par šo lietu, saindētie augļi un autokatastrofa ir atspoguļotas manā ziņojumā. Tas pats attiecas uz mis Čangu un mis Taro. Jamaikā ēs atstāju pavēli atvērt manu ziņojumu un rīkoties saskaņā ar to, ja neatgriezīšos no Kreb- kejas pēc tnm dienām.
Doktora seja nebija izdibināma. Bonds paliecās uz priekšu un piebilda:
—, Tomēr meitenes dēļ, vienīgi viņas dēļ, doktor, es jums piedāvāju darījumu. Ja jūs mums atļausit atgriezties Jamaikā sveikiem un veseliem, dodu jums nedēļu laika. Jūs varat paņemt savu marku albumu, iekāpt lidmašīnā un mēģināt laisties lapās — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. — Vai esat ar mieru?
16. Agonijas apvāršņi
Bondam aiz muguras atskanēja balss:
— Vakariņas ir galdā
Bonds strauji pagriezās. Tas bija miesassargs, kuram blakus stāvēja tikpat līdzīgs cilvēks, it kā būtu viņa dvīņubrālis. Tik drukni* kā divas ar muskuļiem piepumpētas mučeles viņi raudzījās uz doktoru pāri Bonda galvai.
— Ahā, jau deviņi — Doktors lēnām piecēlās. — Iesim. Mēs varam turpināt mūsu sarunu daudz intīmākā atmosfērā. No jūsu puses tā bija ļoti liela laipnība tik priekšzīmīgā pacietībā uzklausīt mani. Ceru, ka mana pieticīgā virtuve un vīna pagrabs neliks jums ciest
Aiz muguras diviem baltās žaketēs tērptiem vīriem sienā atvērās divviru durvis. Bonds un meitene sekoja doktoram uz mazu astoņstūrīgu telpu, kas bija izrotāta ar sarkankoku un ko apgaismoja sudraba kandelabri. Zem tiem bija apaļš galds, kas bija servēts tnm personām. Galda sudrabs un kristāls spoži zaigoja izkliedētajā gaismā. Tumši zilais paklājs bija apbrīnojami mīksts. Doktors. «NĒ» devās pie vidējā krēsla ar augstu atzveltni un uzaicināja meiteni ieņemt vietu pa labi no viņa. Visi apsēdās un atlocīja baltas zīda salvetes. Nereālā ceremonialitāte un apkārtējais greznums Bondu dzina vai izmisumā. Viņš gribēja visu sadauzīt drumslās, apmest zīda salveti
doktoram ap kaklu un žņaugt tik ilgi, līdz no šīm pretīgajām melnajām acīm izsprāgs kontaktlēcas.
Abiem miesassargiem rokās bija kokvilnas cimdi Viņi centīgi un laipni apkalpoja pie galda, izpildīdami doktora «NĒ» ķīniešu valodā izsacītos rīkojumus.
Sākumā doktors šķita norūpējies. Viņš ēda no trim nelieliem šķīvjiem kuros bija trīs dažādi ēdieni, arīskātai- nu karoti, kuru veikli turēja viņa mākslīgie pirksti. Bonds centās slēpt savas raizes no meitenes. Viņš ēda un dzēra ar apetīti, kuru nejuta, jautri triekdams ar Haniju par putniem, dzīvniekiem puķēm un viņai zināmām lietām. Laiku pa laikam viņš pieskārās meitenes kājai. Vakariņu beigās viņi gandrīz vai sāka smieties. Bonds nodomāja, ka viņi brīnišķīgi tēlo līgavaiņa un līgavas lomu vakariņās pie nemīlama tēvoča.