Ļoti interesanti ka mans pirmais kandidāts būs al- vēks ar jūsu fiziskajiem dotumiem. Un būs ļoti interesanti , paskatīties līdz kādam maršruta punktam jūs nokļūsit Domāju, ka sasniegsit izciļu rekordu. Lieku uz jums lielas cerības Jums jātiek ļoti tālu, taču kad jums neizdosies pārvarēt kārtējo šķērsli — un tas ir neizbēgami jūsu līķi nogādās man, un es ļoti rūpīgi izpētīšu jūsu miesas. Visi dati tiks fiksēti. Jūs būsit pirmais punkts manā grafikā. Tas ir liels gods, vai jums tā nešķiet mister Bond?
Bonds klusēja. Galvenais — dabūt rokās ieroci, kuru viņš slēpa pie sava auguma. Doktors «NĒ» piecēlās. Viņš devās uz durvīm un pagriezās. Galva mazliet paliecās uz priekšu lūpas sašķobījās.
— Mister Bond, jums ir iespēja kļūt slavenam. Kā saka, domās es esmu kopā ar jums — Pēc tam viņš izgāja, un durvis klusi aizvērās.
17. Ilgais pārbaudījums
Liftā stāvēja cilvēks. Lifta durvis bija vaļā — viņu gaidīja. Sargs, kurš joprojām turēja viņu aiz rokām, iestūma Bondu liftā. Ēdamtelpa, jādomā, jau bija tukša. Cik ilgs laiks paies kamēr viņi novāks traukus un pamants naža un šķiļtavu pazušanu? Lifta durvis aizvērās. Viņi brauca augšā. Bonds mēģināja aprēķināt dk augstu Lifts apstājās Viņam likās, ka pacelšanās bijusi ilgāka nekā braukšana uz leju kopā ar meiteni Durvis atvērās, un Bonds ieraudzīja apmēram divdesmit metrus garu gaiteni ar rupji izdrstām akmens sienām, kas bija pelēkas Paklāju uz grīdas nebija.
— Džo, mazliet pagaidi, — sargs teica liftniekam — Tūdaļ atgriezīšos.
Viņš aizveda Bondu pa gaiteni kurā bija ar burtiem atzīmētas durvis. Skanēja klusināta mašīnu dūkoņa, bet aiz vienām durvīm bija kaut kas līdzīgs radiostacijas tirk- šķiem. Viņi nonāca pie pēdējām durvīrn Sargs atvēra durvis un iegrūda Bondu iekšā. Tā bija apmēram piecus metrus gara pdēka kamera Tā bija tukša, kameras vidū
stāvēja koka krēsls, uz kura bija uzliktas izmazgātas un lieliski izgludinātas Bonda melnās bikses un zilais krekls.
Sargs palaida viņu vaļā, un Bonds, atbrīvojis rokas, pagriezās un ielūkojās viņa dzeltenajā sejā zem sprogaino matu ērkuļa Spīdīgajās, brūnajās acīs jautās ziņkārība un pašapmierinātība Sargs apstājās durvīs un satvēra rokturi.
— Redz, te ir starts Vari palikt šepat un sapūt vai arī dodies trasē. Laimīgu ceļu!
Bonds nodomāja ka ir vērts pamēģināt Viņš paraudzījās pāri sarga plecam: liftnieks stāvēja durvīs un vēroja viņus Bonds klusām teica:
— Vai gribat garantēti nopelnīt desmit tūkstoš dolārus un biļeti uz lidmašīnu, kur vien vēlaties?
Ķīnieša mute izstiepās platā vīpsnā, un atklājās tumši* no cukurniedru pārmērīgas košļāšanas bojāti zobi
— Paldies, draugs. Es dodu priekšroku palikt dzīvam.
Viņš taisījās aizvērt durvis
— Mēs varam izkļūt no šejienes kopā, — Bonds drudžaini nočukstēja
— Pacenties pats — Durvis aizcirtās. Bonds paraustīja plecus. Paskatījās uz durvīm. Metāla virsā nebija iekšējā roktura Tad viņš piegāja pie krēsla un palūkojās apkārt Sienas bija tukšas, tikai vienā vietā zem griestiem vīdēja resns ventilācijas lūkas režģis. Caurums bija platāks nekā viņa pleci. Acīmredzot tā bija izeja. Tiesa, virs durvīm sienā bija arī kāds cits caurums, tas atgādināja iluminatoru, bija no bieza stikla un laida cauri gaismu no gaiteņa. Un vairāk nekā! Nebija vērts tērēt laiku. Patlaban, šķiet bija pusvienpadsmit Un tur, ārpusē, pie klints piesietā meitene ar šausmām ieklausās' krabju čaukstoņā, kuri ķepurojas augšā pa koraļļu klinti. Bonds sakoda zobus, iztēlodamies zvaigžņu apmirdzēto, bālo augumu ar atmestajām rokām. Viņš strauji piecēlās Kāda velna pēc viņš te tūļājas? Jākustas.
Bonds novilka kimono un uzģērba bikses un kreklu. Iebāza šķiltavas bikšu kabatā. Ar pirkstu pataustīja naža asmeni. Labi, ja tam būtu smails gals. Bonds nometās uz ceļgaliem un sāka trīt naža ieapaļo galu pret akmens grīdu. Pēc piecpadsmit minūtēm dārgā laika viņš sasniedza cerēto. Tas vēl nebija kinžals, taču ar to varēja griezt un durt Bonds iesprauda nazi zobos piegrūda krēslu pie sienas un, stāvēdams uz tā, aplūkoja restes. Ja viņam izdosies tās atraut tad no stieņiem varēs iztaisīt kaut ko līdzīgu šķēpam — būs vēl viens ierocis. Bonds pieskārās restēm.
Apdullis viņš gulēja uz grīdas, un vienīgi prāts, kurš atmiņā bija saglabājis zilganu uzliesmojuma un elektnskā lādiņa izlādes tirkšķi, pateica viņam priekšā kas noticis. Bonds piecēlās uz ceļgaliem un brīdi tā tupēja. Nolaida galvu un mazliet to pakratīja gluži kā ievainots dzīvnieks. Viņa pirkstus šķērsoja sarkana apdeguma līnija. Ieraudzījis to, Bonds sajuta sāpes. Lēnām piecēlās. Tad pablenza uz restēm it kā tās atkal varētu viņam iedzelt kā čūska; Paņēma krēslu pacēla nazi, nogrieza no kimono zīda stērbeli un cieši nosēja pirkstus. Pēc tam viņš no jauna uzkāpa uz krēsla un apskatīja restes. Te nu bija jālien iekšā. Strāvas cirtiens bija vienīgi to sāpju vēstnesis, kuras viņam vēl nāksies izciest Bez šaubām drošinātāji bija izdeguši. Bonds izstiepa kreiso roku un ar pirkstiem ie- ķē/ās metāla spraislī. Nekā. Viņš pasmīkņāja un juta, kā atslābst nervi Tad parāva restes, un tās panāca dažus centimetrus uz viņa pusi. Vēl viens rāviens, un restes iekārās divās vara stieplēs, kuras pazuda sienā. Pēc desmit minūtēm Bonds turēja rokās vairāk nekā metru garu harpījnu. Tas jau bija ierocis. Bonds atkal uzkāpa uz krēsla un piesardzīgi iebāza roku ventilācijas caurulē. Strāva vairs nesita Viņš uzvilkās augšā, iespraucās caurumā un nogūlās uz vēdera.