Ideāli apaļā caurule no gluda metāla bija desmit centimetrus platāka nekā Bonda pleci. Viņš sameklēja šķiltavas, pateikdamies Dievam, ka bija izdevies tās iegūt un aizdedza Apdare liecināja ka caurule ir jauna. Tā stiepās taisni, un vienīgi salaiduma vietās varēja manīt nelīdzenumus. Bonds iebāza šķiltavas kabatā un sāka rāpties uz priekšu.
Rāpot bija viegli. Ventilācijas sistēmas svaigais gaiss vēsināja Bonda seju. Gaiss nesmaržoja pēc jūras — tātad to pūta kondicionētājs. Doktors «NĒ» droši vien saviem mērķiem bija pielāgojis kādu no caurulēm Kādus šķēršļus viņš uzbūvējis savu upuru ceļā? Laikam tie ir viltīgi, sāpīgi un domāti nokausēšanai.
Finišā, ja tikai kāds no upuriem to sasniegs viņus gaidīja pēdējais sitiens. Tas bija kaut kas absolūts, no kā nav glābiņa jo šajā situācijā nebija balvu, vienīgi nebūtība. .Nebūtība, Bonds domāja, redz, uz ko viņš tik alkaini tiecas. Ja protams, doktors «NĒ» pārāk neblefo. Ja viņš ir nepietiekami novērtējis pašsaglabāšanās instinktu. Tā bija vienīgā cerība: tikt cauri visiem šķēršļiem un vismaz sasniegt pēdējo pārbaudījumu. Bonds pamanīja vārgu gaismiņu Viņš piesardzīgi tuvojās koncentrējis visus jutekļus. Gaisma kļuva spožāka — tā atstarojās uz caurules sienām. Bonds rāpās uz priekšu līdz viņa galva atdūrās pret sienu. Apgriezās uz muguras Tieši virs viņa uz augšu stiepās piecdesmit centimetrus plata caurule. Augšā bija redzama gaisma. Bondam šķita, ka viņš raugās lielgabala stobrā. Viņš lēnām nostājās uz kājām. Tātad viņam nāksies līst augšā pa šo mir'dzošo metāla cauruli, kurā nav nekā aiz kā aizķerties. Vai tas maz ir iespējams. Iztaisnoja plecus Jā, tie pieskārās caurules sienām. Var atpūsties arī ar kājām, taču neilgi. Tās slīdēja lejā aizķerdamās vienīgi aiz metinājuma šuvju grumbuļiem Bonds paraustīja plecus un noāva kurpes. Citas izejas nebija. Jāpamēģina.
Pievilkdamies Bonds sāka rāpties augšā pa cauruli: atspiesties ar pleciem pret sienām pievilkt kājas savilkt ceļgalus atbalstīt kājas pret metāla sienu un tā tikt augšā vēl par dažiem centimetriem. Vēl, vēl un vēl mazliet Bija jāapstājas pie katras šuves kura deva iespēju mazliet atbalstīties un atvilkt elpu, bet pēc tam atkal uz augšu. Jārāpjas augšā, domājot vienīgi par tiem centimetriem, kurus tu iegūsti ar katru kustību Neprāto par šo gaismu, kura nekļūst ne spilgtāka, ne bālāka, par to, ka vari paslīdēt un salauzt kājas. Nedomā par krampjiem sāpošajiem muskuļiem un brūcēm klāto muguru un kājām. Pārvari šos centimetrus atgūsti tos citu pēc cita.
Taču tad kājas sāka svīst un slīdēt .Divreiz Bonds zaudēja veselu metru, kamēr ar berzes sakarsēto muguru spēja nobremzēt slīdēšanu. Galu galā viņam nācās apstāties, lai svaigais gaiss nosusinātu sviedrus. Pagaidīja desmit minūtes, raudzīdamies uz savu izkropļoto atspulgu caurules sienā. Viņš redzēja savu seju un zobos iekosto nazi., Bonds negribēja skatīties uz augšu, lai neredzētu, cik metru viņam vēl palikuši. To varēja būt pārāk daudz
Ļoti piesardzīgi viņš noslaucīja kurpju pazoles biksēs un atkal sāka rāpties augšā. Liekas, viņa prāts sāk miglo- ties Viņš nemanīja ne stipro vēju, ne arvien spilgtāko gaismu. Bonds iztēlojās, ka ir ievainots kāpurs, kurš pa kanalizācijas cauruli lien uz vannas atveri. Ko viņš tur atradīs? Kailu sievieti, kura slaukās dvieli? Vīrieti, kas skujas? Sauli, kas mirdz aiz tukšās vannas istabas loga? Viņa galva atsitās pret kādu šķērsli. Restes bija savā vietā! No pārsteiguma un vilšanās viņš noslīdēja lejā veselu metru, līdz paguva nobremzēt Tad aptvēra, ka ticis augšā. Tagad Bonds ievēroja gan spožo gaismu, gan stipro gaisa plūsmu. Drudžaini, tomēr ārkārtīgi piesardzīgi viņš uzlīda augšā, līdz juta, ka galva atduras pret vāku. Vējš pūta kreisajā ausī. Bonds uzmanīgi pagrieza galvu — vēl viena caurule. Gaisma nāca no bieza iluminatora, atlika vienīgi tikt augšā, ieķerties caurules malā un kaut kādā veidā tikt tajā iekšā. Tur viņš varēs apgulties.
Ar vēl lielāku piesardzību, baidīdamies, ka tik kaut kas nenotiek ka viņš kļūdīsies, nogāzīsies caurulē un sasitīsies, Bonds, slidinādams krūtis pa metālu, ar pēdējiem spēkiem spēja iekļūt jaunajā caurulē, kur novēlās un zaudēja samaņu.
Pēc kāda laika Bonda acis atvērās. Ar mokām pārvēlās uz muguras Viņš nespēja apjēgt cik patlaban ir pulkstenis, ne arī to, kur atrodas. Bonds pacēla galvu, lai aplūkotu iluminatoru virs tumšās akas. pa kuru bija uzrāpies Cauri biezajam stiklam spiedās dzeltenīga gaisma. Bonds atcerējās iluminatoru kamerā, no t<i ins bija sācis savu ceļu. Droši vien stikls ir neplīstošs Cdu te neliktu iekšā. Pēkšņi aiz stikla viņš pamanīs kanu kustību. Bonds ieraudzīja elektriskā luktura gaismu, b"i pēcāk cilvēka seju. Bonda lūpas savaikstīja smīns fātad viņa bēgšanai sekoja un par visu tika ziņots aoktu-am «NĒ»!
— Nolādēts! — viņš nikni nolamājās ur, nogūlās uz vēdera.
Tad pacēla galvu un paraudzījās uz priekšu Tunelis iestiepās tumsā. Uz priekšu! Gaidīt ir bezcerīgi. Bonds paņēma nazi, atkal iekoda to-zobos un rāpās uz priekšu.
Drīz vien kļuva tumšs. Laiku pa laikam Bonds apstājās un noklikšķināja šķiltavas, taču priekšā bija viena vienīga tumsa. Gaiss tapa aizvien karstāks un pēc mirkļa kļuva dedzinošs. Bonds juta nokaitētas dzelzs smaku. Viņš sāka svīst un ik pa brīdim apstājās, lai izslaucītu no acīm sviedrus. Pēc tam caurule pēkšņi pagriezās pa labi. Te metāls jau dedzināja ādu Tātad nākamā bija karstuma pārbaude