Cik tie ir bīstami? Cik patiesības ir stāstos par tiem? Bez šaubām, tie var nogalināt dzīvnieku, tomēr vai šie gigantiskie zirnekļi ar tik skaistu mīkstu vilnu ir nāvējoši cilvēkam? Bonds nodrebēja Viņš atcerējāšsimtkāji. Taran- tula pieskāriens droši vien nav tik jūtams: vispirms uz ādas jutīsi mazās, spalvainās kājeles, tad kodiens — un izšļakstīsies inde.
Vai tiešām doktors «NĒ» viņam izraudzījies tādu nāvi? Viens vienīgs kodiens, bet varbūt pat divi — un viņš iekritīs drudža murgos. Bonds ar šausmām iztēlojās, ka tumsā viņam jāpārrauj šis tīkls, — doktors «NĒ» nevarēja rēķināties, ka viņam būs šķiltavas, — tad iekļūt šajā spīdīgo acu mudžeklī, spiest mīkstos ķermeņus un saņemt kodienus, bet pēc tam atkal kodieni no tiem, kuri paliks drēbēs. Tad — lēna agonija. Doktors «NĒ» tā bija iecerējis. Upuris kaukdams rāpos pretī nākamajam šķērslim Taču Bondam bija šķiltavas, nazis un dzelzs harpūna. Patlaban viņam visvairāk nepieciešams miers un augsta precizitāte. Bonds piesardzīgi atvēra šķiltavas un pavilka uz augšu degli, lai uguns būtu spožāka Viņš iededza gaismu un, kamēr tarantuli kāpās atpakaļ, ar nazi saārdīja metāla tīklu un norāva to no karkasa. Tad sakoda nazi zobos un tuvojās caurumam. Zirnekļi bēga no liesmas un saspiedās ņudžošā pūlī sprosta dziļumā. Bonds ar harpūnu sāka dauzīt šo pūzni. Tos, kuri centās mukt uz viņa pusi, viņš izgaismoja un nobeidza pa vienam. Tagad dzīvie zirnekli klupa virsū beigtajiem un ievainotajiem. un Bondam atlika tikai drudžaini sist pa šķe- bīgo asiņainās vilnas kamolu
Pēc brīža viss norima Vai visi bija pagalam? Šķiltavas gaismiņa tapa vājāka. Jāriskē. Bonds izstiepa roku un pagrūda sāņus tarantulu atliekas tad ar nazi sagrieza otru metāla tīklu, kas bija sprosta otra siena. Uesma nodrebēja un kļuva sarkanīga. Bonds koncentrējās un ar rāvienu izspraucās cauri otram tīklam, cenzdamies turēties sāņus no asiņainā tarantulu jūkļa.
Bonds nedomāja, kas tas par metālu, kuram viņš pieskārās, un vai ir uzkāpts virsū zirnekļiem. Viņš zināja tikai to, ka ir ticis cauri. Pavirzījies uz priekšu vēl pāris metru, viņš apstājās, lai atvilktu elpu un sakopotu spēkus.
Virs viņa iedegās blāva gaisma. Bonds pacēla skatienu, jau zinādams, ko ieraudzīs. Dzeltenas mandeļveida ads aiz biezā stikla viņu deši pētīja. Cilvēks ar lukturi pakratīja galvu. Viņa plaksti nolaidās pauzdami izsmējīgu žēlumu. Starp lukturi un stiklu pavīdēja dūre — tas bija atvadu sveiaens Šis žests nozīmēja to, ka Bonds nonā- ds finiša taisnē, ka sekotāji ir izpildījuši savu uzdevumu un tagad viņiem atliek tikai pievākt viņa miesas. Tagad gaisma nodzisa. Bonds no jauna izstiepās uz vēdera, piespiedis pieri pie aukstā metāla. Viņš bija sarūgtināts par to, ka nekādi nav novērtēts tas, ka viņš vēl līdz šim laikam ir dzīvs, šie ķīniešu nēģeri viņu ienīda. Viņu vienīgā vēlme bija redzēt kā viņš nomirs turklāt visdrausmīgākajā nāvē. Bonds grieza zobus Viņš domāja par meiteni, un šīs domas viņam deva jaunus spēkus.'Viņš vēl ir dzīvs. Nolādēts, viņš nemirs!
Bonds sasprindzināja muskuļus. Laiks iet tālāk. Piesardzīgi viņš savāca savus ieročus un/pārvarēdams sāpes, rāpoja dziļāk tumsa
Caurule sāka līgani slīdēt uz leju. Rāpot kļuva vieglāk Drīz vien slīpums palielinājās, un viņš varēja mierigi slīdēt lejā. Kāds atvieglinājums: nebija jāpiepūlē muskuļi Priekšā — pelēka gaismas blāzma, gluži vienkārši nav tik tumšs. Nekas vairāk, bet arī tas kaut ko nozīmē. Gaiss liekas citāds, tam ir cita smarža daudz svaigāks Kas tad tur?
Pēkšņi Bonds apjēdza, ka slīd lejā pa cauruli Viņš iztaisnoja plecus un izpleta kājas — drausmīgas sāpes—, tomēr neko nepanāca Caurule tapa resnāka, un viņam neizdevās atspiesties pret sienām. Viņš slīdēja arvien ātrāk un ātrāk.
Bonda ķermenis atsitās pret sienu, un caurule palika aiz muguras. Nolādēts, viņš krita lejā ar galvu pa priekšu! . Metāls skrāpēja ādu. Tālu lejā viņš pamanīja pelēku gaismas pleķi Svaigs gaiss? Jūra? Gaisma tapa spožāka Viņš ievilka plaušās gaisu Galvenais — izdzīvot izdzīvot ēzeli!
Bonds ar galvu pa pnekšu kā bulta izšāvās no caurules un turpināja savu ilgo lidojumu, kas šķita bezgalīgs pretī jūrai, kura viļņoja trīsdesmit metrus lejāk
18. Soda vieta
Bonda ķermenis iegāzās jūrā gluži kā torpēda Kamēr viņš lidoja lejā pa cauruli instinkts viņam pateica priekšā iebāzt nazi kabatā, izstiept uz priekšu rokas, ievilkt galvu un sasprindzināt augumu. Tikai pēdējā mirklī, kad viņš pamanīja ūdeni, kurš strauji tiecās pretī, viņam izdevās ievilkt elpu. Bonds iekrita ūdenī kā nirējs. Izstieptās rokas izbrīvēja ceļu galvai un pleciem leniris septiņu metru dziļumā viņš zaudēja samaņu. Sitiens pret ūdens virsmu ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā nebija viņu saplacinājis.
Ķermenis lēnām uzpeldēja un palika ūdenī ar seju uz leju līgani šūpodamies nelielajos vilnīšos, kurus bija uz- šļakstījis viņa kritiens Ūdens iekļuva plaušās, un tās nodeva pēdējo signālu smadzenēm. Rokas un kājas drudžaini sakustējās. Galva pacēlās un atkal nolaidās ūdens izspiedās cauri pusatvērtajām lūpām.
Soda vieta bija neliels, dziļš līcītis stāvās klints pakājē Bet glābiņš, uz kuru tiecās Bonds, par spīti paštaisītajai harpūnai kas bija iebāzta bikšu starā un traucēja peldēt bija metāla režģis kas nostiepts no viena klinšainā krasta līdz otram un noslēdza izeju atklātā jūrā. Tas bija izturīgs metāla tīkls, kurš pacēlās sešdesmit centimetrus virs jūras līmeņa un bija piestiprināts pie divu metru augstumā pakārtas troses Lejpusē tīkls bija apaudzis ar ūdenszālēm un pazuda dzelmē.