Bonds aizpeldēja līdz tīklam un ieķērās tajā. Apmēram piecpadsmit minūtes viņš tajā karājās, ik pa brīdim vemdams. Tad galu galā atrada sevī spēkus pagriezt galvu un palūkoties apkārt Viņa apmiglotās acis pamanīja klinti un īsu līcīti ar klusiem ūdeņiem Šo vietu klāja bieza pelēka ēna. Rīts ausa klinšu otrā pusē. Jūra bija perlamutra krāsā. Sākās jauna diena. Taču te bija tumšs, drēgns un valdīja drūma atmosfēra.
Ar mokām Bonda domas sāka koncentrēties uz režģi. Kāpēc nepieciešams nosprostot izeju jūrā? Vai tādēļ, lai nevarētu iekļūt līcī, vai arī tādēļ, lai nevarētu izkļūt no tā ārā? Bonds paraudzījās dziļajā bezdibenī. Metāla tīkls izgaisa tumsā zem kājām. Re viņa kājām ņirbēja zivtiņas. Ko tās dara? Šķiet kaut ko ēd: piepeld pie viņa, tad metas prom, pakampdamas kaut kādus tumšus die- "gus Kas tie par diegiem? "Viņa apģērba skrandas? Bonds pakratīja galvu, lai atgrieztos saprāts. Pakratīja otrreiz Nē, tās ēda viņa asinis. Bonds nodrebēja Nūja, asinis taču tecēja no muguras, ceļgaliem un kājām. Tad viņš pirmoreiz sajuta sāpes, kuras sāļais ūdens radīja viņa brūcēm un apdegumiem. Šīs sāpes viņu sapurināja, un saprāts atgriezās. Ja viņa asinis patika šīm zivtelēm, ko tad darīs barakudas un haizivis? Tātad metāla tīkls bija vajadzīgs tādēļ, lai aizkavētu līcī plēsīgās zivis? Kāpēc tad tās vēl aizvien neklūp viņam virsū? Pie velna! Vispirms jāuzrāpjas uz šā tīkla Lai tas viņu pasargā no turnšā akvārija iemītniekiem
Ar grūtībām Bonds lēnām uzķepurojās līdz tīkla augšpusei, mazliet nolaidās lai augums atrastos virs ūdens. Izlaida trosi zem padusēm un karājās gluži kā slapja lupata vienaldzīgi vērodams, kā zivis joprojām barojas ar asinīm kuras sūcās no viņa kājām. Spēka vairs nebija. Pēc ilgā lidojuma, atsitiena pret ūdeni un plunčā- šanās nemaņā viņš bija tikko dzīvs. Bonds bija tādā stāvoklī, ka tūdaļ varēja nogāzties lejā, pēdējo reizi ieelpot un ieslīdēt okeāna liegajās skavās Cik brīnišķīgi būtu beidzot no visa atslēgties utj atpūsties, jūtot kā jūra tevi ieaijā.
Pēkšņā zivtiņu aizbēgšana pārtrauca Bonda nāves sapņus. Dzelmē kaut kas kustējās Tīkla otrā pusē kaut kas cēlās uz augšu. Bonds saspringa. Briesmu tuvošanās viņam atkal atgrieza spēkus un alkas dzīvot aizdzī- damas snaudu.
Bonds iztaisnoja pirkstus kunem smadzenes jau sen bija pavēlējušas neizlaist nazi un turēt to stingri. Ar roku pataustīja dzelzs stieni, kas joprojām bija piespiests pie kājas. Strauji nopurinaja gaK/u un saprindzināja redzi Kas tas par velnu? Ūdens zem viņa sakustējās dzelmē pārvietojās kaut kas milzīgs. Vēl tālu no viņa tumsā parādījās iegarens spīdīgs ķermenis. No tā kaut kas atdalījās - un pastiepās uz augšu. Tas bija tausteklis rokas resnumā. Tā galā bija neliels ovālas formas robots izaugums. Tas šķēla ūdeni vietā, kur agrāk, peldēja zivteles, tagad varēja'redzēt vienīgi pamatīgu pelēku ēnu Ko tā dara? Vai tiešām? Tausteklis mēģina asinis? Augšpusē lēnām parādījās divas lielas kā futbola bumbas acis un apstājās sešu metru attālumā no Bonda, aplūkodamas viņa seju caur skaidro ūdeni. Viņš juta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas. Pusbalsī izlamājās Vai tas ir doktora «NE» pēdējais pārsteigums?
Gluži kā hipnotizēts Bonds neatraudamies blenza milzīgajās acīs, kuras visu laiku kustējās. Gigantisks astoņkājis — leģendārais briesmonis kurš spējīgs aizraut dzelmē veselu kuģi, cīnīties ar vaļiem un sver vairāk nekā tonnu. Ko vēl viņš zina par astoņkājiem? Ka tam ir divi taustekļi, lai satvertu upuri, un vēl astoņi mazāki, lai turētu medījumu. Ka zem acīm — pēc uzbūves tās atgādina cilvēka acis, un tādu nav nevienam citam bezmugurkaulniekam — tam atrodas kaut kas līdzīgs knābim, tam ir attīstītas smadzenes ūdenī tas var pārvietoties ar ātrumu trisdesmit mezgli stundā, izmantodams reaktīvo principu Pat ar sprāgstvielu apgādātas harpūnas uz- šķērzdamas šo recekļveidīgo ķermeni, nenodara tam nekādu ļaunumu. Ka.
Redz, melnbaltie acu baloni sāka tuvoties viņam. Ūdens ņoviļnoja. Tagad Bonds ieraudzīja taustekļu mežu, kuri locījās apkārt ķermenim Bonds jau saskatīja piesūcekņus. Aiz galvas mīksti šūpojās plata mantija bet tālāk aiz tās dzelmē slēpās spīdīgais recekļveidīgais ķermenis. Ak Dievs, tas ir lielāks par vilcienul Lēnām, izvairīdamies no straujām kustībām, Bonds iebāza rokas tīkla caurumos un ieķērās tā, lai taustekļiem nāktos viņu noraut pa gabalam vai arī noplēst visu tīklu. Aši palūkojās apkārt Abās pusēs līdz klintīm bija apmēram divdesmit metn. Jebkura kustība varēja būt pēdējā. Jāsastingst un jālūdz Dievs, lai briesmonis viņam nepievērstu uzmanību. Bonda pirksti saspieda naža spalu.
Acis auksti un pacietīgi viņu pētīja. Piesardzīgi, gluži kā ziņkārīga ziloņa snuķis viens no garajiem taustekļiem pacēlās virs ūdens un devās gar tīklu pie Bonda kājām. Tika fīdz kājai. Bonds juta mīkstos piesūcekņu pieskārienus. Viņš nekustējās. Neuzdrošinājās, atraut roku, lai nenokristu no metāla režģa. Piesūcekņi izmēģināja upuri: izrādījās, ka ar to nepietiek. Gluži kā milzīgs, lipīgs kāpurs tausteklis pa kāju sasniedza ceļgalu apstājās, sajutis asinis. Bonds sakoda zobus, lai pārciestu sāpes. Viņš iztēlojās, kādu signālu tikmēr tausteklis noraida smadzenām: jā, tas ir garšīgs! Bet smadzenes pavēclass="underline" un tagad saķer to! Stiep viņu šurp! Piesūcekņi rāpās augšā pa gurnu. Piesūcekņa gals sākumā kļuva mazliet resnāks un sa-. sniedza gurna platumu tad izstiepās un sašaurinājās. Tieši uz šo vietu mērķēja Bonds. Jāpārcieš sāpes, jāpārvar pretīgums un jānogaida, fīdz piesūceknis nokļūs vajadzīgajā attālumā.