Uzvilcis sadriskātās un slapjās drēbes, kuras lipa pie noberztās un degošās muguras, Bonds pēc desmit minūtēm uzrāpās klintī.
Jā, viss bija tā, kā viņš iztēlojās No zemesraga aizvijās šaura, akmeņaina taciņa.
Bondu sasniedza gluži tuvi trokšņi un atbalsis. Strādāja celtnis. Varēja dzirdēt motora pukšķus No kuģa skanēja mehāniski blīkšķi un ūdens šļaksti, laikam no tilpnes ar sūkņiem jūrā sūknēja ūdeni.
Bonds paraudzījās uz debesīm. Viens maziņš zeltains mākonītis peldēja pa bezgalīgo zilgmi pretī apvārsnim Augstu debesīs riņķoja jūras kraukļi Drīz viņi laidīsies meklēt barību bet patlaban, šķiet vēroja izlūkputnus kuri atklātā jūrā medīja zivju barus. Bija apmēram seši no rīta diena solījās būt lieliska.
Atstādams aiz sevis asiņainu joslu, Bonds piesardzīgi devās pa taciņu uz priekšu Aiz pagrieziena taciņa sāka līdzināties labirintam, kurš ierīkots milzīgu klinšu blāķu vidū Troksnis pastiprinājās. Bonds gāja ļoti uzmanīgi, lai nenogrūstu lejā akmeņus. Gluži tuvu kāda balss iekliedzās:
— Vai esat gatavi?
Cita — daudz tālāka — balss atbildēja:
— Sāc!
Celtņa motors ierūcās stiprāk Vēl daži metri, vēl viens klints atlūznis, aiz kura var paslēpties. Tad vēl viens. Tūdaļ!
Bonds piespiedās pie klints un uzmanīgi palūkojās.
19. Pēdējais sasprindzinājums
Bonds piesardzīgi paraudzījās apkārt un atkal noslēpās aiz klints, piespiedās pie aukstās virsmas un pagaidīja, līdz nomierinās elpa. Tad rūpīgi apskatīja nazi. Viņš bija apmierināts un aizbāza to aiz jostas.
Pēc tam Bonds apsēdās un koncentrējās uz atmiņā iezīmogoto ainu
Priekšā, desmit metrus no viņa stāvēja celtnis. Kabīnes aizmugure bija vaļā. Pie svirām sēdēja cilvēks Tas bija ķīniešu nēģeris, «pūķa» vadītājs. Tālāk divdesmit metrus jūrā iestiepās piestātne, kura atgādināja «T» burtu. Pie tās bija pietauvojies vecs sauskravas kuģis, kura ūdensizspaids nebija lielāks par desmittūkstoš tonnām Tam bija I6ti maza legnme. Klājs pacēlās virs jūras četru metru augstumā. Kuģi sauca «Blanšs», un uz tā sāniem bija redzami burti «Ant» (Antverpene). Uz klāja nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai viens matrozis kurš bija atspiedies pret stūresratu. Pārējie droši vien sēdējā kubri- kā. Pa labi no celtņa — virs zemes pacelts lentes transportieris. Lente līda laukā no gofrēta tērauda kastes, kas bija ierīkota tieši kalna pakājē, uņ uz balsteņiem stiepās līdz kuģa tilpnes lūkai. Lentes galā bija kaut kas līdzīgs linaudekla maisam apmēram divu metru diametrā Dibena maisam nebija, un drīzāk tas atgādināja transportierim uzmauktu cauruli. Celtņa uzdevums bija turēt šo konstrukciju vajadzīgajā stāvoklī, pārvietojot to gan pa labi, gan pa kreisi, lai vienmērīgi sadalītu mēslojumu kurš gāzās tilpnē — ik minūti kuģis uzņēma dažas tonnas putny mēslu
Piestātnē rēgojās doktora «NĒ» garais stāvs
Tas arī viss. Pūta rīta brīze, un vēl aizvien ēnas apklātie līča dziļūdeņi ņirbināja sīkus vilnīšus Skanēja motora ritmiskie pukšķi Un nekādu citu trokšņu, nekādas kustības nekādu dzīvības pazīmju, vienīgi dežurējošais stūresvīrs, cilvēks pie celtņa vadības svirām un doktors «NĒ».
Bonds prātoja, aprēķinādams attālumu un pagriezienus un cenzdamies precīzi iegaumēt kādas sviras un pedāļus izmanto celtņa vadītājs. Bonda izmocītajā sejā parādījās tikko jaušams ļauns smaids. Protams! Tas varētu izdoties Taču jārīkojas liegi mierigi un bez trokšņa. Mērķis bija pārāk pievilcīgs.
Bonds aplūkoja rokas un kājas. Tās varēja tām vajadzēja izturēt Viņš pieskārās naža spalam. Parāva to ārā par dažiem centimetriem. Tad piecēlās, vairākas reizes dziļi ieelpoja saglauda no sāļā ūdens un sviedriem salipušos matus, enerģiski noberzēja seju un izlocīja pirkstus. Viņš bija gatavs.
Bonds uzrāpās klintī, lai vēlreiz paraudzītos apkārt Nekas nebija mainījies Viņš precīzi aplēsa attālumu. Celtņa vadītājs bija pilnīgi iegrimis darbā. Viņa kakls virs haki krāsas krekla atpogātās apkakfites šķita neaizsargāts. Divdesmit metrus no celtņa ar muguru pret Bondu stāvēja doktors «NĒ» un aizgūtnēm vēroja iekraušanu Uz klāja sardzesvīrs aizsmēķēja cigareti.
Bonds izvērtēja šos desmit metrus, kas viņu šķīra no celtņa. Tad atgrūdās no klints un metās skriešus
Viņš piekļuva pie celtņa no labās puses, tur, kur kabīnes siena paslēpa viņu no vadītāja un tā, kas stāvēja piestātnē. Apstājās un ieklausījās. Dzinējs darbojās ar pilnu jaudu, transportieris bez mitas dārdēja Bondam aiz muguras un augstāk Viss bija, kā nākas. Divi metāla pakāpieni divdesmit centimetrus no Bonda galvas likās diezgan izturīgi. Kaut gan motora troksnis tāpat nomāca visas citas skaņas. Vajadzēja pasteigties, lai ātrāk no sēdekļa novāktu vadītāja ķermeni un apsēstos pie svirām. Viens precīzs sitiens. Bonds pielika roku pie kakla, lai uztaustītu vietu kur pulsēja artērija, un vēlreiz iztēlojās, kā durt: spēcīgi ietriekt nazi kaklā un tur atstāt
Vēl mirklis — un viņš saspieda rokā nazi, uzkāpa pa metāla pakāpieniem un ātri, bez trokšņa kā pantera ieslīdēja kabīnē.
Pēdējā brīdī steiga nebija vajadzīga. Bonds nostājās aiz celtņa vadītāja muguras, lēnām pacēla nazi un strauji ietneca to pretinieka kaklā