Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņa bija ģērbusies zilā vīriešu kombinezonā ar uzrotītām piedurknēm un bikšu starām, likās, ka meitene tērpusies vīnešu pidžamā, kura tai ir pārāk liela. Haniju klāja smirdīgi putekļi, un tikai asaras sejā bija iezīmējušas vadziņas.
— Tur — priekšā, — viņa izgrūda — ir sānu galerija, kas ved uz darbnīcu un garāža Vai mums dzīsies pakaļ?
Sarunām nebija laika.
— Man pakaļ! — Bonds pavēlēja un sāka skriet Viņi tika līdz pagriezienam kur sākās tunelis, kas veda kalna dzīlēs. No kuras puses parādīsies ienaidnieki? No sānu ejas vai galvenā tuneļa? Sānu tunelī ieskanējās balsis. Bonds aizvilka meiteni vēl dažus metrus pa galveno galeriju. Piespiedis Haniju sev klāt viņš nočukstēja:
— Man ir žēl, Hanij, taču baidos, ka nāksies viņus novākt
— Protams, — viņa mierīgi atbildēja. Meitene cieši paspieda viņam roku, bet pēc tam pagāja atpakaļ, lai atbrīvotu vietu un aizspiestu ausis.
Bonds izvilka revolveri un klusām pārbaudīja, vai veltnī ir visas sešas patronas. Viņš aptvēra, ka vēl viena aukstasinīga slepkavība viņam godu nedarīs, tomēr šie vīri ir gangsteri, cietsirdīgi visnetīrāko pavēļu izpildītāji. Tikai Dievs zina cik slepkavību ir uz viņu sirdsapziņas Varbūt tieši viņi bija nogalinājuši Strengveizu un viņa sekretāri. Kaut gan — veltīgi mierināt sirdsapziņu. Izeja bija tikai viena: vai nu nogalināt pašam, vai arī nošaus tevi. Un tas jādara prasmīgi
Balsis tuvojās. Trīs vīrieši. Viņi runāja skaļi un satraukti. Iespējams, pirmoreiz daudzu gadu laikā viņiem nācās iet pa šo tuneli. Bonds sev vaicāja vai viņi apstāsies lai palūkotos apkārt kad iznāks no tuneļa, vai arī būs jāšauj mugurā.
Viņi jau bija gluži tuvu. Viņš dzirdēja soļus.
— Sem, tu man esi parādā desmitnieku.
— Nekas, vismaz vakarā mazliet atspēlēšos.
— šodien ne. Taisos izklaidēties ar to balto meiču.
— He-he-he.
Viņi iznāca pa vienam, nevērīgi nolaiduši rokas ar ieročiem.
— Šaubos, vai tas tev izdosies, — Bonds mierīgi teica.
Trijotne aši apgriezās. Bonds iešāva pēdējam galvā, bet otram vēderā. Tas, kurš gāja pirmais, paguva pacelt pistoli Lode nosvilpa gar Bondu un ietriecās tunelī. Bonda revolveris vēlreiz izspļāva liesmu. Cilvēks lēnām apgriezās apkārt spiezdms rokas pie kakla un nogāzās uz tranportiera. Šāvieni atbalsojās galerijās. Divi gulēja nekustīgi, vēderā ievainotais krampjaini raustījās. Bonds aizbāza vēl silto revolveri aiz jostas.
— Uz priekšu, — viņš uzkliedza meitenei Sagrābis Haniju aiz rokas, Bonds viņu aizrāva sāņu tunelī. — Tiešām Hanij, es tā negribēja — viņš teica un metās skriešus neatlaizdams viņas roku.
— Nepārdzīvo, — viņa atbildēja.
Skanēja vienīgi baso kāju plakški pret akmenaino grīdu.
Gaiss tunelī bija tīrs, un iet bija viegli, taču apšaudes laikā nervu saspringuma nomāktās sāpes atkal uzklupa Bondam. Viņš joza mehāniski, tikpat kā nedomādams par meiteni. Viņa prātu nodarbināja sāpju pārvarēšana un gatavošanās izejai no tuneļa
Bonds nezināja, vai šāvienus kāds ir dzirdējis un cik ienaidnieku vēl palicis. Viņš zināja vienīgi to, ka nošaus ikvienu, kas gadīsies ceļā nokļūs līdz garāžai un sagrābs visurgājēja Tā bija vienīgā cerība tikt līdz krastam.
Hanija aiz muguras paklupa Bonds apstājās, lādēdams sevi, ka aizmirsis meiteni Hanija stingri saspieda viņa roku un uz brīdi pieglaudās Bondam smagi elpodama.
— Piedod. Džeims. Es tikai.
Bonds viņu pieturēja.
— Vai esi ievainota? — viņš bažīgi jautāja.
— Nē, viss ir kārtībā, esmu tikai ļoti nogurusi. Bet kalnā sagrūdu kājas. Tumsā visu laiku kritu. Ja varētu vairs neskriet bet vismaz iet soļos! Esam gandrīz jau klāt Pirms darbnīcām ir durvis uz garāžu. Varbūt iesim pa tām? — Bonds piespieda meiteni sev klāt
— Hanij, tieši par to es ari domāja — viņš sacīja. — Tā ir mūsu vienīgā cerība uz glābiņa Ja izturēsi, mēs tiksim cauri.
Bonds apskāva meiteni ap vidukli, lai viņu pieturētu. Viņš baidījās paraudzīties uz viņas kājām. Bonds zināja, kādas tās izskatās. Taču žēlot vienam otru nav jēgas. Nebija laika to darīt, ja viņi gribēja palikt dzīvi.
Viņi devās tālāk, Bonda seja no sāpēm sašķobījās, meitenes kājas uz akmens grīdas atstāja asiņainas pēdas. Viņi bija nogājuši pavisam maz, kad Hanija satraukti pačukstēja, ka tuneļa sienā redzamas koka durvis: tās bija aet un aiz tām — ne mazākā troksnīša.
Bonds izvilka aiz jostas aizbāzto revolveri un piesardzīgi atvēra durvis. Garāža bija tukša Neona lampu gaismā melni zeltītais «pūķis» uz milzīgajiem riteņiem šķita gatavs svinīgam lordmēra izb'raudenam karietē. Mašīna bija pagnezta uz pārbīdāmo durvju pusi, kabīne — vaļā. Bonds lūdza Dievu, lai degvielas tvertne būtu pilna bet mehāniķis — izlabojis visus bojājumus.
Pēkšņi ārpusē atskanēja balsis. Tās kļuva aizvien skaļākas.
Bonds saķēra meiteni aiz rokas un metās uz priekšu. Paslēpties varēja tikai vienā vietā — visurgājējā. Hanija ierāpās kabīnē Bonds sekoja viņai un klusām aizvēra durvis. Viņi nogaidīdami paslēpās iekšienē. Palika tikai trīs patronas. Balsis jau skanēja gluži blakus, čīkstēdamas atvērās durvis, un garāžā ienāca daži cilvēki, kuri dedzīgi sarunājās.
— Kā tu zini, ka tie bija šāvieni?
— Un kas tad cits? Es šīs skaņas nesajaukšu ne ar ko atu.
— Laikam būs drošāk ja paķersim šautenes. Džo, še ņeml Tev, Lemmij, šī. Un arī granātas. Kaste ir tur — zem galda.
— Droši vien kāds mazliet nojūdzies. Protams, ne jau nu anglis. Vai kādreiz esat redzējuši to briesmekli līcītī? Lai velns par stendenl Un visas tās mantiņas, kuras doktors sabāzis caurulēs? Starp ctu, kā ir ar meiteni? Šodien viņa acīmredzot nebūs formā. Vai neviens nav gājis uzmest viņai aci?