— Nē.
— Ir nu gan brīnums. Skuķis kā konfekte.
Atkal soļu troksnis un balss.
— Labs ir, ejami Divi — pnekšā, kamēr tiksim fīdz galvenajai galerijai. Šaut tikai pa kājām! Lai kas arī ir savārījis šīs ziepes, doktors gribēs mazliet parotaļāties.
— He-he-he.
Soļi klaudzēja turpat līdzās. Bonds aizturēja dpu, kamēr viņi gāja garārrf visurgājējam. Vai pamanīs, ka kabīnes durvis ir aet? Taču viņi šķērsoja garāžu, iegāja tunelī, un soļi pamazām apklusa.
Piedūries meitenei pie rokas, Bonds pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Viņš klusām atvēra durvis un ieklausījās. Klusums. Bonds izlēca no kabīnes, apgāja apkārt visurgājējam un devās uz durvīm, kuras bija puspievērtas. Neviena cilvēka. Gaisā smaržoja pēc ceptām zivīm, un Bondam briesmīgi sagribējās ēst
Blakusēkā, spriežot pēc trokšņiem, ēda pusdienas, netālu saliekamajā mājiņā kāds spēlēja ģitāru un vīrieša
balss dziedāja Ierējās un apklusa suņi. Tie bija dobermaņi.
Bonds pagriezās un aizjoza uz garāžas pretējo pusi. Tunelī viss bija klusu. Viņš aiztaisīja durvis, pagrieza atslēgu un aizgrūda priekšā bultu, tad piegāja pie ieroču piramīdas un paņēma vēl vienu revolveri un automātisko, «Remingtona» karabīni, pārbaudīja ieročus un pasniedza tos Hanijai Tagad — durvis. Bonds atspiedās pret tām ar plecu, lai atvērtu fīdz galam. Gofrētais tērauds iedārdējās Bonds aizskrēja pie visurgājēja, iefīda kabīnē un apsēdās pie stūres.
— Durvis, Hanij! — viņš nočukstēja un pieliecās, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu.
Degvielas līmeņa bultiņa rādīja, ka bāka ir pilna. Kaut nu tas verķis iedarbotos! Daži dīzeļi ilgi sildās. Bonds piedeva gāzi.
šausmīga dārdoņa. Droši vien varēja dzirdēt jebkurā salas nostūrī! Bonds atlaida gāzes pedāli un mēģināja vēlreiz. Dzinējs nošķaudījās un apklusa. Tomēr trešajā reizē ierūcās. Tagad — ātrums. Bet kāds? Varbūt šis? Jā kārtībā, idiot atlaid roceni! Vdns parāvis, gandrīz izgā- zos. Un, redz, viņi jau izbrauca uz taciņas.
— Vai pakaļ nedzenas? — lai pārkliegtu dīzeļu dunu, Bondam nācās bļaut pilnā rīklē.
— Nē. Skat! Viens izlēca aiz viņa — vēl! Māj ar rokām un kliedz. Redz, saskrēja dti. viens aizjoza pa labi, otrs atgriezās un paņēma šauteni Tēmē. Šauj!
— Taisi visu ciet un meties uz grīdas! — Bonds palūkojās uz tahometru Divdesmit jūdzes Bet taaņa taču stiepjas lejā no kalna. No šā dzinēja vairāk neizspiedīsi. Bonds centās noturēt mašīnu uz taaņas. Kabīne šūpojās uz amortizatonem. Stūre rāvās ārā no rokām. Pret kabīni kaut kas atsitās. Pēc tam — vēl. No kāda attāluma viņi šauj? Simt piecdesmit metri Lielisks mērķis. Ek ko tur vairs,.
— Hanij, paskaties, kas tur notiek! Tikai never vaļā ambrazūru! — viņš uzkliedza.
— Tas piecēlās un vairs nešauj. Visi stāv un blenž. Melnais tūkstotis. Redz, arī suņi tie drāžas mums pakaļ. Kā tu domā — vai panāks?
— Nav svarīgi. Hanij, apsēdies te. Turies stiprāk. Nenodauzi galvu. — Meitene apsēdās blakus Bonds pasmaidīja — Velns parāvis, Hanij, esam izkūlušies! Kad būsim pie ezera, apstāsimies, un es apšaušu suņus. Ja nemaldos, pietiek nokniebt vienu, un visi pārējie liksies tam virsū.
Hanija uzlika roku Bondam uz pakauša un turēja visu laiku, kamēr viņi brauca pa taciņu dārdošajā un lēkājošajā traktorā Tīds līdz ezeram, Bonds iebrauca piecdesmit metrus ūdenī, apgriezās un izņēma no ātruma. Caur spraugu viņš pamanīja veselu baru, kurš milzīgā ātruma nesās viņiem virsū Bonds izbāza laukā karabīnes stobru. Suņi jau bija ūdenī. Bonds vairākas reizes izšāva Viens suns krampjaini noraustījās, tad — otrs, trešais. Skanēja spalgas rejas, kuras saplūda ar motora troksnī Sākās cīkstiņš Viņš redzēja, ka viens suns metas virsū ievainotajam ciltsbrālim un iekožas tam riktē. Šķiet suņi bija satrakojušies. Tie nikni kārpījās pa asiņainajām putām Bonds izšāva visu aptveri un nometa karabīni ūdenī.
— Viss, Hanij, — viņš teica. Atkal ieslēdza ātrumā apgriezās un brauca pāri ezeram uz tālo stigu mangrov- ju audzē, kur bija upes delta.
Dažas minūtes viņi brauca klusēdami Tad Bonds uzlika roku meitenei uz ceļgala un sacīja:
— Tagad viss būs labi, Hanij. Kad šie pamanīs, ka viņu šefs ir pagalam, tad nobīsies līdz nāvei. Kāds droši vien mēģinās ar lidmašīnu vai kuteri aizbēgt uz Kubu. Viņi domās vienīgi par savu ādu, nevis par mums. Vismaz līdz tumsai mēs jūrā neiesim. Patlaban, liekas, ir desmit Pēc stundas mums jātiek līdz krastmalai. Tur atpūtīsimies Laiks ir lielisks, naktī spīdēs mēness Vai tu izturēsi?
Hanijas roka saspieda viņa pakausi.
— Protams, Džeims. Un tu? Tu slikti izskaties. Vieni vienīgi apdegumi un zilumi. Un kas tie par sarkanajiem pleķiem tev uz vēdera?
— Vēlāk pastāstīšu. Nekas sevišķs. Labāk izstāsti, kā tu pārdeti šo nakti. Kā tu spēji paglābties no krabjiem? Kāpēc šā nelieša plāns neizdevās? Visu nakti to vien domāju, kā tie tevi apēd pa gabaliņam. Ak, Dievs, cik drausmīgs skats! Un kas notika patiesībā?
Meitene smējās. Bonds palūkojās uz viņu. Gaišie mati izjukuši acīs — nogurums, tomēr viņa izskatījās pēc cilvēka kurš atgriežas mājās no ieilguša vakara rauta.
— Tas tipiņš pārāk daudz iedomājies no sevis. Vecais muļķis, — likās, ka viņa stāsta par kādu uzbāzīgu skolotāju, — viņš no tiem krabjiem baidās vairāk nekā es. Es nebīstos no dzīvnieku pieskāriena, turklāt šie krabji neparko nekodīs, ja tu nekustēsies un uz ķermeņa nebūs atklātu brūču. Taču pats galvenais — tiem nepatīk gaļa un tie dod priekšroku augiem. Ja viņš nav sameloji, ka tiešām tā nobendējis kādu nēģeneti, tad vai nu viņai bijušas asiņainas brūces, vai arī viņa gluži vienkārši nomirusi aiz bailēm. Varbūt viņš gribēja paskatīties, vai es izturēšu. Vecais cūka! Bet ģībonī vakariņu -laikā es novēlos tikai tāpēc, ka apjēdzu, ka tev sagatavots kas ļaunāks