Выбрать главу

—      Vdns parāvis, man to vajadzēja aptvert bet es iz­tēlojos, kā tevi aprij!

—       Vispār, protams, nav patīkami, kad tevi izģērbj un piesien pie zemē iedzītiem mietiem Tomēr tie nēģeri neiedrošinājās man pieskarties Tikai pasmējās un aizgā­ja. Gulēšana nebija ērta, bet es domāju par tevi un to, kā tikt klāt doktoram un nobeigt viņu. Tad izdzirdēju, ka krabji lien man virsū, un drīz vien tie parādījās — burtiski melnais tūkstotis! Gulēju nekustīgi un domāju par tevi Krabji rāpās pa mani un man līdzās. Taču es tiem biju kā akmens. Vienīgi pamatīgi kutināja, bet viens gandrīz man izrāva matu šķipsnu. Vai zini, tie nesmird un ir nekaitīgi un es gluži vienkārši gaidīju, kad uzausīs un tie aizrīdīs uz savām alām. Tie bija pat simpātiski Pamazām to palika mazāk, un galu galā visi aizrāpoja. Tad es varēju pakus­tēties un ņēmos kustināt mietus Izraudzījos to, pie kura bija piesieta labā roka, un pēc kāda laika es to izrāvu no plaisas klintī. Tālāk viss bija vienkārši.'

Atgriezos ciematā un ilgi riņķoju ap mājiņām Tad tiku līdz garāžai un atradu šo kombinezonu. Kad līdzās sāka darboties transportieris nospriedu, ka ar to caur kalnu ved mēslojumu Biju pārliecināta, ka tu vairs neesi dzīvs, — viņa turpināja mierīgā balsī, — un tāpēc ndē- mu nokļūt līdz transportierim, aiziet uz kalna otru pusi, sameklēt un novākt doktoru Tamdēļ es pat paņēmu skrūvgriezi — Meitene pasmīkņāja — Kad satikāmies, es to gnbēju tev ietriekt vēderā tikai nespēju izvilkt no kabatas Bet galvenajā tunelī iekļuvu caur durvīm, kuras uzgāju garāžas dziļumā. Tas arī viss Centos iet pēc ie­spējas piesardzīgāk, un pēkšņi tu ar galvu iedrāzies man vēderā. — Hanija iesmējās. — Mīļais, ceru ka tev pārāk nesāpēja. Aukle man allaž mācīja ka vīriešiem vislabāk sist pa kājstarpi.

Bonds sāka smieties.

—      Un tu esi to labi iemācījusies, vai ne? — Viņš ielai­da roku meitenes biezajos matos un pievilka viņu sev klāt Slīdēdamas pa vaigu, meitenes lūpas piespiedās pie Bonda lūpām

Visurgājējs palēcās un sasvērās. Skūpstu nācās pār­traukt Viņi uzdrāzās uz mangrovju saknēm pie upes del­tas

20. Saistību izpilde

—      Vai esat par to absolūti pārliecināts?

Gubernatora skatienā jautās nemiers un naids. Kā tas

varēja notikt viņā deguna priekšā viņš taču ir Lielbritāni­jas pārstāvis Jamaikas teritorijā? Kā uz to reaģēs Koloni­ju lietu ministrija? Viņš pat pilnīgi skaidri iztēlojās zilganu aploksni ar spiedogu «Tikai Ministrijas darbiniekiem», no kuras rēgojas papīra lapa uz kuras ir rakstīts: «Valsts sekretārs Koloniju lietās uzdeva man izteikt jums viņa neizpratni attiecībā uz.»

—       Jā, ser. vairāk nekā pārliecināts — Bondam gu­bernators nešķita simpātisks. Viņam nepatika uzņemša­na viņa pēdējās vizītes laikā Karaliskajā Namā, tāpat ne­gāja pie sirds sīkumainie izlēcieni pret Strengveizu un vi­ņa sekretāri. Vēl nepatīkamāk tas bija šobrid, kad Bonds zināja, ka viņu liķi dus Monas Rezervuaras dzelmē.

—        Hm_ Būs labāk, ja mēs neinformēsim presi. Jūs mani saprotat vai ne? Savu atskaiti Valsts sekretāram es nosūtīšu ar šodienas pastu Esmu pārliecināts, ka va­ru pilnībā paļauties uz jūāj_

—       Atvainojiet ser. — Kārību basdna valstu Aizsar­dzības spēku pavēlnieks bija jauns apmēram trīsdesmit gadus vecs mūslaiku formācijas virsnieks. Pietiekami stabilais dienesta stāvoklis viņam ļāva izturēties neatka­rīgi šo pašu augstāko Koloniālās gubernatūras ierēdņu vidū. — Manuprāt tas, kā majors Bonds savu informād- ju nenodos nevienam, izņemot sava dienesta vadību, ir pats par sevi saprotams. Un, ja atļaujat ser, es ierosinu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu situāciju Krebkejā tūdaļ, negaidot Londonas sankcijas. Varu jūsu rīcībā nodot vienību, kura gatava akcijai jau šovakar. «Narviks» ieradās jau vakar. Ja vizītē paredzē­tās pieņemšanas un kokteiļvakarus varētu pārcelt par četrdesmit astoņam stundām..

Pavēlnieks pārtrauca savu sarkasma pilno runu un apklusa.

—      Es piekrītu pavēlniekam, ser. - Policijas priekšnieka tonis bija diezgan ass. Ātri veikta operācija varētu viņu atbrīvot no daudzām rūpēm, tikai jārīkojas tiešām ātri. — No savas puses man nāksies pieņemt visus mērus at­tiecībā pret Jamaikas pilsoņiem, kuri iejaukti šajā lietā. Esmu spiests nosūtīt ūdenslīdējus uz Monu Rezervuāru. Ja šī lieta ir jāatklāj, mēs nevaram sev atļaut gaidīt ko teiks Londona. Kā pavēstīja misters, majors Bonds, lielā­kā daļa šo melno gangsteru patlaban jau ir Kubā Man par to jāinformē Havanas kolēģis, lai viņus arestē, ie­kams nelieši noies pagrīdē. Domāju, ka jārīkojas nekavē­joties.

Vēsajā, pustumšajā zālē, kur notika apspriede, iestā­jās klusums Pie griestiem tieši virs masīvā sarkankoka galda nozibsnīja sauleszaķītis.

Karalis Georgs no vienas sienas un karaliene — no otras visžēlīgi un augstprātīgi noraudzījās uz dalībnie­kiem.

—       Ko jūs domājat par to, Sekretāra kungs? — gu­bernators aizturētā satraukumā vaicāja.

Bonds ieklausījās pirmajos vārdos, aptvēra, ka Plei- dels-Smits piekrīt un vairs neklausījās. Viņa domas aiz- trauca tenisa kortu, dārza baseinu pasaulē, karaļu un ka­ralieņu pasaulē. Viņš domāja par Londonu, par cilvēkiem, kuri fotografējas Trafalgaras laukumā, un baložiem kuri sēžas ļaudīm uz pleciem par kokiem gar apvedce­ļiem — drīz tie būs zaļi, par maiju, par savu brīnišķīgo ekonomi dzīvoklī aiz Karaļa Ceļa — viņa jau piecēlusies un vāra tēju (bija vienpadsmit pēc vietējā laika, proti, ap­mēram seši Londonā), par pirmajiem metro vilcieniem, no kuriem drebēja grīda viņa pustukšajā dzīvoklī. 0, An­glijas brīnišķīgais klimats: liegais vējiņš, maigie siltuma glāsti, nīkulīgās aukstuma skavas. «Vienīgā zeme, kur jūs varat pastaigāties jebkurā dienā» šķiet tā ir Česterfilda.