Bet pēc tam Bonds domāja par Krebkeju: par riebīgo karsto vēju sezonas sākumu, metāna smaku purvos, kur auga mangroves, robainajiem pelēkajiem un nedzīvajiem koraļļu nfiem, kuru plaisās, tiklīdz uz tām krita mākoņa vai putna ēna, steberēdami uz līkajām kājelēm noslēpās melnie krabji, spīdinādami sarkanās un melnas ačeles. Tur lejā, brūngano, balto un sārto putnu kolonna, sīkie iemītnieki ķēra zivis, kāvās vai vija ligzdas, bet vMā, kur ieguva mēslus, pēc rīta brokastīm salaidās plēsīgas kaijas un atdeva savu nodevu saimniekam, kuram tā vairs nekad nebūs vajadzīga. Taču kur gan bija šis saimnieks? «Blanša» vīri droši vien to jau bija atrakuši. Aplūkojuši ķermeni un pārliecinājušies, ka tas ir beigts, viņi to kaut kur aiznesa. Varbūt kamēr kapteinis pieprasīja instrukcijas no Antverpenes, vīri notrausa dzeltenos putekļus no lika un ietērpa to kimono. Un doktora «NE» dvēsele? Uz kurieni tā devusies? Vai tā ir nelieša vai arī alkatīga neprāša dvēsele?
Bonds domāja par bezformīgo, sadegušo, uz mūžiem purvos pūstošo masu kura kādreiz bija Kvorrels Viņš atcerējās tā veiklo ķermeni, pelēkās, nevainīgās acis viņa vienkāršību, māņticību un viņa uzticību un mīlestību pret Bondu. Viņš atminējās šā cilvēka siltumu — citādi to neizteiksi. Bez šaubām viņa dvēsele nevarēja atrasties blakus doktora"«NĒ» dvēselei. Lai kas arī notiktu ar miesu, taisna cilvēka un grēcinieka dvēseles nokļūs dažādās vietās. Interesanti, uz kurieni kādreiz aizlidos Bonda dvēsele?
Izdzirdis savu vārdu Bonds atģidās.
— -izdevās palikt dzīvam, kas ir pilnīgi neticami. Kungi, domāju, ka mums jāizsaka sava pateicība majoram Bondam un dienestam, kuru viņš pārstāv, un jāveltī viņa rekomendācijām pelnītā uzmanība. Man šķiet ka ar viņa spēkiem mūsu uzdevums jau ir atrisināts par trim ceturtdaļām. Pabeigt lietu — tas ir visniecīgākais, ko varam izdarīt
Gubernators kaut ko nomurkšķēja. Tad uzmeta skatienu Bondam. Liekas, tas tips iegrimis savās domās. Taču par Slepenā dienesta vīriem nekad nevari būt drošs. Bīstami puiši, ja ar tiem sapīsies, vienmēr uzpūtīgi un visur bāž savu degunu Turklāt viņu šefam ir tik liela ietekme Vaitholā. Pret tādiem jāizturas ar cieņu. Protams, «Narvika» ekspedīcija ir riskants pasākums. Informācijas noplūde ir neizbēgama. Visa pasaules prese klups virsū. Taču tad gubernators skaidri iztēlojās virsrakstus: «Gubernatora stingrā atbilde. Iejaucas augstākā vara. Kara flote izpilda savu pienākumu?» Galu galā tā droši vien ir labākā izeja. Varbūt viņš pat varētu personiski piedalīties kuģa izvacfīšanā Nu, protams, velns parāvis viņš paēdīs brokastis kopā ar Kartiillu no «Glinnera», iedos tam dažus vērtīgus padomus, un viss tiks pasniegts pašā labvēlīgākajā gaismā. Bez šaubām, jāliek uršīs kārts.
Gubernators mazliet pacēla plaukstas un nolaida tās uz galda, it kā gribētu sacīt «padodos». Viņš pārlaida zālei tāda cilvēka skatienu, kuram sliktas spēles laikā gadījušās labas kārtis
— Es padodos kungi Tātad. — Viņš runāja kā padzīvojis tēvocis, kurš vēršas pie bērniem ar vārdiem: «Nu labi taču tikai šoreiz.» — Tātad es piekrītu jūsu viedoklim Sekretāra kungs, lūdzu, informējiet «Narvika» komandieri protams, stingri konfidenciāli. Pavēlnieka kungs, uzticu jums operācijas militāro pusi. Jūs, superintendanta kungs, zināt kas darāms. — Gubernators piecēlās un majestātiski pamāja Bondam. — Man atliek vienīgi izteikt majoram, hm. Bondam patiesu atzinību par visu, ko viņš izdarījis. Es nekavējoties ziņošu Valsts sekretāram par palīdzību, ko jūs mums šeit sniedzāt
Spilgtā saules gaisma žilbināja acis Mašīnā bija tāds karstums kā turku pirtī. Bonds nodrebēja, kad ar rokām pieskārās karstajai stūrei Pleidels-Smits ieskatījās mašīnā.
— Vai zināt jamaikiešu vārdu Harse?
— Nē.
— Vecais, tas ir vienkāršrunas vārds, kurš nozīmē apmēram: «Neņem galvā!» Man liekas, ka jums patlaban vajadzētu to lietot Nu labi, — Pleidels-Smits it kā atvainojās par savu šefu. — Vai varu jums kā nekā būt de- rigs? Vai tiešām esat nolēmis atgriezties Bo Dezerā? Man slimnīcā teica, ka jums vēl kādu nedēļu jāārstējas.
— Pateicos, — Bonds lakoniski atbildēja. — Taču man jābrauc apskatīties, kā jūtas šī meitene. Vai jūs nevarat pateikt ārstam, ka rīt būšu atpakaļ? Un vai šifro- grammu manam šefam aizsūtījāt?
— Ar zīmogu «ārkārtīgi steidzami».
— Labi. — Bonds ieslēdza aizdedzi. — Tad, domāju viss Jūs taču apvaicāsities par meiteni Jamaikas Institūtā, vai tiesa? Viņa tiešām lieliski pazīst zirnekļus. Turklāt ne pēc grāmatām. Ja viņiem būs kāda piemērota vieta. Man gribētos, lai viņa iekārtotos. Pats viņu pavadīšu uz Ņujorku lai iztaisa operāciju, bet pēc divām nedēļām viņa varētu ķerties pie darba. Bez tam — Bonds jutās mazliet neveikli, — viņa tiešām ir brīnišķīga meitene. Kad viņa atgriezīsies, jūs un jūsu sieva. Vai saprotat lai kāds par viņu vismaz mazliet parūpētos.
Pleidels-Smits pasmaidīja.
— Neraizējieties, es pats ar to noņemšos. Tādās lietās Betija ir malacis. Viņa paņems meiteni savā paspārnē. Vai vēl kas? Lai gan tiksimies pēc dažām dienām Tādā svelmē slirtinīcā ir .sliktāk nekā peklē. Varbūt jūs dažas dienas paciemotos pie mums, pirms atgriezīsities. proti, dosities uz Ņujorku. Mēs būtu ļoti priecīgi uzņemt jūs. jūs abus
— Paldies Paldies par visu. — Bonds ieslēdza ātrumā un izbrauca uz ceļa, kas veda gar grezniem tropu augiem Viņš brauca ātri, tā ka pagriezienos no riteņu apakšas šķīda šķembas. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk pamest Karalisko Namu, tenisu, karaļus un karalienes Un arī pakalpīgo Pleidelu-Smitu Viņš bija pateicīgs šim cilvēkam, taču patlaban vēlējās tikai vienu — nokļūt Bo Dezerā, tālāk no šīs noreguletās pasaulītes. Bonds pabrauca garām caurlaides punktam un piedeva gāzi.