Izkāpis uz trapa, Bonds ar patiku sejā juta maigo un mitro tropu vējiņa elpu. Viņš jau zināja, ka dienā ir īsta pirts, tomēr tas viņu neuztrauca Pēc Londonas dzeļošā sala viņš varēja mierīgi pārciest karstumu.
— Ser, no kādas firmas jūs esat?
Bonda pasē bija rakstīts «Imports un eksports».
— «Universal export».
— Jūs pie mums darīšanās vai atpūtā?
— Atpūsties.
— Ceru ka jums izdosies lieliski pavadīt laiku, ser. — Melnādains imigrācijas dienesta virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi atdeva Bondam pasi.
— Paldies.
Bonds devās uz muitu. Viņš tūdaļ pamanīja gara auguma tumsnēju vīrieti, kas stāvēja, atspiedies pret tumi- ketu Viņam mugurā bija gaiši zils izbalējis krekls un tās pašas haki krāsas bikses, kuras viņš bija valkājis pirms pieciem gadiem, kad Bonds pirmo reizi sastapa viņu.
— Kvorrel!
Bonda paziņa kas bija dzimis Kaimanu salās, pasmaidīja un pacēla roku acu augstumā — tradicionālajā Vestindijas iedzīvotāju sveicienā.
. — Kā sviežas kaptein? — viņš jautri uzsauca
— Lieliski, — Bonds atbildēja. — Viss kārtībā, gaidu tikai bagāžu Vai tu esi ar mašīnu?
— Protams, kaptein.
Muitnieks, tāpat kā daudzi kas strādāja ostas zonā, pazina Kvorrelu. Nepārbaudījis Bonda čemodānu, viņš ar krītu tam uzvilka krustiņu, Bonds pacēla čeTnodānu un izgāja no muitas ēkas. Kvorrels paņēma bagāžu un izstiepa labo roku Bonds sajuta karstas, sausas plaukstas spiedienu. Viņš ielūkojās pelēkajās acīs, kuras liecināja par to, ka Kvorrels varētu būt kāda Kromvela kareivja vai Morgana laiku pirāta pēctecis.
— Tu neesi pārmainījies, Kvorrel — viņš maigi teica. — Kā veicas ar bruņurupuču medībām?
— Tā nekas, kaptein, normāli, — viņš nomērīja Bondu ar kritisku skatienu. — Vai bijāt slims?
Bonds izbrīnījās
— Taisnību sakot biju gaa Tomēr pagājušas jau dažas nedēļas, kopš esmu pilnīgā kārtībā. Kāpēc tu,man
par to jautāji?
Kvorrels mazliet apmulsa
— Atvainojiet kaptein, — viņš klusām sacīja, baidīdamies ka aizvainojis Bondu. — Jums nākušas klāt grumbas kopš mūsu pēdējās tikšanās.
— Nekas nopietns nav atgadījies. Man nenāks par sliktu mazliet atpūsties tavā vadībā
Viņi jau bija pie izejas, kad atskanēja klikšķis un viņus apžilbināja zibspuldze. Jauna, eleganta ķīniete Jamaikas nacionālajā tērpā nolaida fotoaparātu. Viņa piegāja pie-at- braucējiem.
— Paldies, kungi — viņa sacīja profesionālā laipnībā.
— Esmu no «Glinner». — Ķīniete paraudzījās sarakstā, ko turēja rokās. — Misters Bonds, vai tā? Cik ilgu laiku jūs pavadīsiet pie mums, mister Bond?
Bonds apjuka Stulbs sākums
— Esmu caurbraucot — viņš aši atteica. — Domāju, ka mūsu lidmašīnas pasažieru vidū jūs sameklēsiet kaut ko interesantāku
— 0, nedomāju vis, mister Bond. Jūs izskatāties diezgan solīds. Kur esat nolēmis apmesties?
«Velna milti,» Bonds nodomāja un izmeta:
— Pie Mertla Banka.
— Pateicos mister Bond, — viņa sacīja spalgā balsī.
— Vēlu jums labu atpūtu
Bonds un Kvorrels izgāja no lidostas ēkas. Kad viņi tuvojās automašīnu stāvvietai, Bonds vaicāja:
— Vai tu esi viņu kādreiz te redzējis?
— Man šķiet ka ne, kaptein, taču «Glinneram» ir daudz sieviešu fotogrāfu — Kvorrels atbildēja.
Bonds juta vieglu satraukumu. Nebija ne mazākā iemesla tam, lai viņa fotogrāfija ieinteresētu presi. Pagājuši gandrīz pieci gadi kopš viņa pēdējās viesošanās Šajā zemē. Un nekad viņa vārds nebija nokļuvis avīžu slejās
Viņi piegāja pie mašīnas. Bonds uzmanīgi to nopētīja, tad uzmeta acis numuram. Strengveiza automobilis. Kas tie par jokiem?
— Kur tu to dabūji, Kvorrel?
— Man to iedeva Gubernatora pārvaldē, teica, ka tā ir vienīgā brīvā mašīna Bet kas noticis, kaptein? Vai kaut kas nav kārtībā?
— Nē tak, Kvorrel, viss ir labi, — Bonds atbildēja. — Braucam.
Bonds iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa Kurš gan varēja iedomāties, ka viņam piedāvās tieši šo mašīnu?
Viņi izbrauca uz garās šosejas gar kuru auga kaktusi, un devās vakarīgo uguņu apmirdzētās Kingstonas virzienā. Citā reizē Bonds būtu sācis baudīt zvaigžņotās debesis, silto un aromātisko gaisu, ostas zeltaino mirdzu taču patlaban viņš analizēja situāciju.
Pirms lidojuma uz Jamaiku viņš aprobežojās tikai ar to, ka caur Koloniju ministriju bija brīdinājis gubernatoru, lūdzis no Kaimanu salām uz nenoteiktu laiku atsaukt Kvorrelu piedāvājot viņam nedēļā desmit sterliņu mārciņas Kvorrels bija strādājis kopā ar Bondu viņa pēdējās vizītes laikā Jamaikā. Tas bija neaizvietojams palīgs un ar viņa palīdzību varēja iekļūt salas krāsaino iedzīvotāju noziedzīgās pasaules pašā peklē, kur vienatnē Bondu
nekad neielaistu. Visi mīlēja Kvorrelu. Viņš bija lielisks biedrs. Bonds saprata, ka, risinot Strengveiza lietu, bez viņa neiztiks arī tad, ja tas būs tikai primitīvs skandāliņš.
Kļūda bija tā, ka Bonds jau iepriekš bija pasūtījis pieticīgu numuru ar dušu viesnīcā «Zilie kalni», mašīnu un, beigu beigās, lūdzis, lai Kvorrels viņu sagaida lidostā Gandrīz viss bija darīts nepareizi. Viņam vajadzēja lidostā pašam iekāpt taksometrā aizbraukt līdz viesnīcai un tikai pēc tam sastapties ar Kvorrelu. Tad viņš tiktu skaidrībā arī par mašīnu. «Un šī ķīniete un avīzes,» Bonds prātoja, «tas nav velti» Viņš nopūtās. Visbriesmīgākās ir tās kļūdas, kas pieļautas pašā darba sākumā. Tās ir nelabojamas, aizved uz maldu ceļa un dod pretiniekam iespēju izdarīt pirmo gājienu. Bet vai vispār ir. šis pretinieks? Varbūt viņš šauj pār strīpu? Bonds atskatījās Simt metru attālumā viņš ievēroja automašīnas ugunis