Fredijs atlēca atpakaļ pret busiņa vēso malu, sirdij ātri pukstot, smadzeņu virsmā rodoties šaubām. Šis pūlis bijabīstams. Tiesa, ka viņi reti spēcīgi saskrējās viens ar otru, sliktākais — atsitās ar plecu, bet tas bija tāpēc, ka viņi viens otru redzēja un paspēja kaut nedaudz izvairīties no saskriešanās. Bet Frediju viņi nevarēja redzēt un viņiem nebija ne jausmas, ka jāpaiet nost no viņa ceļa, vai arī viņi nevarēja iedomāties, ka viņš atrodas uz ietves. Viņi uzkāptu uz kāju pirkstiem, ar ceļgalu trāpītu pa cirksni, ar elkoni iesistu pa kuņģi un iegāztu ar pierēm pa viņa degunu, un viņiem nebūtu pat ne vismazāko nojausmu, ka viņa kāju pirksti, cirksnis, kuņģis un deguns bija kaut kur tuvumā.
Varbūt, ka tā, galu galā, nemaz nebija tik laba doma. Varbūt viņam vajadzēja kādu klusu vietu, bez pūļa. Bet tad, kad viņš mēģinās pārnest laupījumu, viņš taču būs pamanāms. Bet vēl arvien palika jautājums, kā tikt galā ar šo nebeidzamo ļaužu straumi.
Kamēr Fredijs stāvēja piespiedies pie busiņa sienas, noraudzī-damies uz ļaužu pūli un pārdomājot savu nākamo soli, ja tāds būs, kādsUnited Parcel darbinieks, ejot garām, iedrāzās viņā un tuipināja savu ceļu, pat nemēģinādams atskatīties, kam trāpījis. No otras puses nāca bāls, tukls tūrists, kas, mēģinot izšmaukt noUnited Parcel vīrieša ceļa, būtu tieši ieskrējis Fredijā, ja vien Fredijs viņu automātiski neatsistu ar elkoni. Tūrists izmeta pār plecu dažus vārdus kaut kādā valodā, varbūt atvainošanos, un turpināja ceļu.
Paga, paga. Ta taču bija taisnība, ka cilvēki nevarēja redzēt Frediju, bet patiesībā viņineredzēja nevienu, atskaitot tikai tik, cik bija vajadzīgs, lai novērstu saskriešanos. Ja Fredijs varētu izlēkāt un izlocīties tā, lai grūstīšanos samazinātu līdz minimumam, neviens pat neievērotu, ka viņu vidū ir neredzams cilvēks.
Ta reiz bija teorija, ko bija vērts izmēģināt. Fredija gājiena mērķis bija šaura, sešstāvu ēka, tikai dažas mājas attālāk no kvartāla, kur starp citiem vārdiem zelta krāsā uz ložu necaurlaidīgiem stiklu logiem bija uzraksts DIMANTU BIRŽA. īsti slepkavnieciska izskata melns drošības sargs brūnā fonnā sēdēja uz soliņa aiz šī loga vitrīnām, vērojot pasauli kā zivju veikala kaķis, uzdrošinoties katru ieaicināt un mēģinot pierunāt šos labumus aizvākt. Līdzās šim logam bija aizslēgti melni dzelzs vārti, kas veda uz nelielu priekštelpu, tad līdz pamatīgām durvīm un pēc tam — kas zina, kur?
Laiku pa laikam kāds cilvēks piegāja pie nama, apstājās pie vārtiem un piespieda zvanu, kas tiem bija līdzās. Tad viņš ierunāja mikrofona režģī, kas atradās starp vārtiem un logu. Drošības sargs logā viņu aizdomīgi izjautāja, noskatīja ar gaļēdāja naidīgumu un beidzot jaun-pienācēju negribīgi ielaida. Paretam uzradās divi cilvēki reizē, un, kamēr Fredijs novēroja, vienreiz pat tika ielaista trijotne, kas nozīmēja, ka šajā priekštelpā būs vieta vienam ienācējam, ko nezinot pavadīs neredzams svešinieks.
Neredzamais svešinieks, beidzot sadūšojies kustēties tālāk, gaidīja, līdz pamanīja melnā mētelī tērptu, ar melnu cepuri un melnu bārdu apveltītu, izteikti sūdīgi kārnu puisi, kas izskatījās ap septiņpadsmit gadiem vecs, pieejam pie DIMANTU BIRŽAS un piezvanām; tad pārliecinoši atgrūdās no busiņa, ātri uz pirkstgaliem pārtipināja pāri netīrajai ietvei, atsitās pret diviem vai trim garāmgājējiem, kuri vienkārši aizblandījās tālāk, un sasniedza dzelzs vārtus tieši tajā brīdī, kad atskanēja nejaukais, mazais dūcējs. Kārnais jauneklis melnā pavilka vārtus, tie atvērās, viņš pa tiem iegāja, un neredzamais svešinieks iespindza aiz viņa diezgan tuvu, lai saostuPalmolive ziepju un veca vilnas mēteļa smaržu savijumu, kas bija viņa jaunā kompanjona paša smaržas.
Dzelzs vārti tik tikko nesavainoja Fredija papēžus un labo elkoni, bet viņš laikā paspēja iespraukties. Vārti aizkrita. Iekšējās durvis iedūcās. Fredijs un viņa deju partneris izgāja arī caur tām.
Nu viņš bija iekšā. Te Fredijs un viņa jaunais draugs šķīrās, jo kārnais cilvēks melnā apņēmīgi devās pāri telpai uz šauro durvju pusi, kas izskatījās pēc šaura lifta, kur viņš piespieda vēl vienu pogu un gaidīja, kamēr Fredijs palika uz vietas, bet, atspiedis savu kailo muguru pret vēso sienu, izmantoja brīdi, lai izpētītu, kas te atrodas.
Viņš atradās garā, šaurā telpā, apmēram divdesmit piecas pēdas platā un sešdesmit pēdu garā, ko apgaismoja gandrīz tikai pie griestiem izvietotās dienas gaismas. Gar abām telpas malām un ari pa vidu stāvēja trīs garas plauktu rindas, kabīnes jostas vietas augstumā, kas atšķīra vienu tirgoni un viņa galdu, seifu un vitrīnu no citiem. Pircējiem bija paredzēti vienkārši koka krēsli bez atzveltnēm, kas stāvēja ārpus katras kabīnes, aicinot piestāt. Pircēji un drošības darbinieki pārvietojās pa abām ejām, visi nepārtraukti skatījās uz visu. Kabīnēs pārdevēji kaulējās, ieskatījās nelielās grāmatiņās vai runāja pa telefonu, vai saskaitīja garas skaitļu rindas, vai caur lupu skatījās uz nelielajiem dārgakmeņiem.
Telpas otrā pusē piestāja lifts, un tas tik tiešām bija mazs. Tādā liftā divi cilvēki jau bija pūlis. Divu cilvēku pūlis izkāpa no tā, noskuri-nāja plecus un sakārtoja apģērbu pēc brauciena nepatīkamā tuvuma, un Fredija nesenais draugs vientulīgā greznumā uzbrauca augšā —, bet varbūt lejā, — uz kādu citu tirgošanās stāvu.
Šī garā istaba atraisīja tādu kā brīvu kustības veidu; vairums devās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam no parādes durvīm pa labi, tad uz tālāko stūri, tad šķērsojot istabu līdz kreisajai ejai un tad atkal atpakaļ līdz ieejai. Reti kāds pircējs īsu brīdi peldēja pret straumi, pārejot no viena pārdevēja pie cita, vairums gadījumu satiksme bija vienā virzienā.
Fredijam tieši kā reiz. Viņš piebiedrojās rindai, virzīdamās vispārpieņemtā ātrumā, cieši piespiežoties vienai vai otrai personai, bet tā, lai neviens neuzskrietu virsū no mugurpuses. Un tā staigājot, viņš vēroja.
Dārglietas. Zili safīri, zaļi smaragdi, sarkani rubīni. Zili tirkīzi, zaļi nefrīti, sarkani granāti. Mēļi ametisti, melni oniksi, violeti alek-sandrīti. Lāsmojoši džirasoli, krēmkrāsas halcedoni, tūkstošiem pērļu baltās nokrāsās.
Fredijs bija pārņemts tikai un vienīgi ar dimantiem, un tiem pievērsa vislielāko uzmanību. Tie mirgoja un blāzmoja stikla vitrīnās, uz filca paplātēm savijušies ķekaros vai vientulīgā varenumā, no saujas uz sauju mētāti kā burvju mēness putekļi; mazliet cieti gaismas koncentrāti, bezkrāsaini un tomēr krāsaini, prizmveidīgi, šķautņaini, smalki apburoši.
Fredijs apmeta loku telpai, lai aprastu ar to, pielāgotos ari pie sava jaunā apveida, un ap laiku, kad atgriezās telpas priekšpusē jutās tik omulīgi, tik bezrūpīgi, tik pašpārliecināti, ka, garāmejot slepkavnieciskajam sargam, pat piesita pie viņa rokas. Sarga galva pagriezās, viņš paskatījās, nevienu nemanīja un aiztrauca neesošo mušu.
Fredijs bija izvēlējies sev mērķi. Kreisajā pusē tuvu pie ieejas savā starpā tirgojās divi pārdevēji un pircējs, kas sēdēja vienam no viņiem priekšā. Pārdevēji mēdza piecelties, lai pāri kabīnes sienām sarunātos, tad apsēstos, tad pieceltos, lai pasniegtu pāri paplāti ar dārgakmeņiem, vai arī saņemtu to atpakaļ. Pircējas pētīja, apsprieda un staigāja šurp un turp, te pie viena, te otra pārdevēja. Tas bija vilcies jau labu laiku, un izskatījās, ka tiks iepīta liela naudas summa, kad tirgošanās būs galā, un tā visi trīs darījumā iesaistītie bija dziļi iegrimuši savās nodarbībās.