Bija jau arī vēl citi faktori: vieta nebija pārāk tālu no parādes durvīm. 1a atradās kreisajā pusē, pa kuru pircēju plūsma devās uz ārdurvīm. Un tuvu pie durvīm, pie pārdevēja labā elkoņa, stāvēja vairākas paplātes ar izsmalcinātiem dimantiem.
Fredijs apmeta otru loku, lai turētos līdzi plūsmai un pa daļai arī lai nepalaistu garām citas iespējas, lai tās varētu izmantot uzreiz vai vēlāk. Taču nekas labāks nepievērsa viņa skatienu — ne šajā apgaitā, kad viņš atkal nonāca pie abiem tirgoņiem, viņš iekrampējās tukšajā krēslā, kas atradās pa labi stāvošā tirgotāja priekšā, pārliecās pār kabīnes malu un klausījās, kā ap viņu, kā popkorns, virmoja svešas mēles, un gaidīja līdz garām ietu īstā pircēja. Viņš jau bija viņu noskatījis un nu bija tikai jāgaida.
Vairums cilvēku telpā, bet ne visi, bija vīrieši — sākot no dzelten-bāliem jauniešiem ar spiciem deguniem līdz pat krunkainiem večiem ar masīviem smakriem. Vairums, bet atkal ne visi, bija profesionāļi — kā pircēji, tā arī pārdevēji, pircēji, kas paši bija arī pārdevēji, kuriem bija veikali vai privātie klienti. Dažas civilpersonas bija bagātnieki, kurus aplidoja kāds īpašs juvelieris, kas uzsvēra šo cilvēku īpašo stāvokli, ievedot viņus vairumtirdzniecības zālē. Bagātos uzreiz varēja atšķirt no pārdevējiem: viņi bija dedzīgi, viņi nebija tik ļoti saspringti un viņi bija ļoti labi ģērbušies. (Nedaudzās pārdevējas parasti mēdza drūmi skatīties un pie brūnām vai melnām zīda kleitām nēsāja ļoti dārgas un gaumīgas dārglietas.)
Fredijs īpaši bija ievērojis kādu cilvēku, kas viņam varētu palīdzēt izkļūt no šīs telpas, un tur nu viņa nāca. Viņu pavadīja garš, pieklājīgs un bāls vīrietis ģērbies melnā, kura valodu klāstā, šķiet, bija holandiešu, jidišu, vācu, franču un angļu valoda ar pamatīgu holandiešu akcentu, savukārt viņa bija tvirta sieviete ap gadiem piecdesmit, apaļa un stingra kā alus muca, ar neprātīgi samudžinātiem, plāniem, rozā matiem un apģērbu tik spožu un spīdošu, ka pie tā varētu pat lasīt. Šī sieviete vai nu reiz bijusi Brodvejas zvaigzne, vai ar kāds psihologs spējis viņai iedvest, ka bijusi Brodvejas mīlule. Viņas aizsmakusī balss bija plaša, apgredzenoto roku žesti plašāki un pacilātība tik pietiekama, lai nogurdinātu zirgu. Kamēr viņa devās apgaitā pa tirdzniecības zāli, viņa norādīja, izsaucās, noliecās pētīt, izslējās, lai sasniegtu perspektīvu, tikmēr viņas pavadonis visu laiku runāja ar pārdevējiem savās valodās, īsi apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā, mazā blociņā piezīmēja kaut ko un reizēm, garāmejot, pārdevējiem iedeva zīmīti.
Ta bija Fredija pavadone. Protams, ja sieviete un viņas partneris izšķirtos ar liftu doties uz kādu citu stāvu, tas Fredijam varētu radīt sarežģītu situāciju, bet reizēm ir jāriskē, un šī bija viena no tām reizēm. (Turklāt, Fredijam visādā ziņā likās, ka Brodvejas Mīlulei vienīgais veids, kā aiziet pēc šīs uzstāšanās, bija grandiozi iziet pa parādes durvīm un nevis lēnprātīgi nelielā lifta kastītē.)
Te nu viņa bija ar savu garo vīrieti. Nekas viņu nespēja ieinteresēt pie vitrīnas, kur stāvēja tie divi Fredija pārdevēji. Viņa tikpat kā nepalēnināja gaitu, pagrieza savu cukurvatei līdzīgo galvu uz pārdevēju celiņa otru pusi un devās tālāk. Fredijs vēroja viņas kājas. Ja viņa ies uz liftu, tad pēda griezīsies pa labi…tagad.
Ta nenogriezās. Atvieglots un satraukts, kad sieviete bija pagājusi garām, aptuveni četru pēdu tālumā no parādes durvīm, Fredijs ar abām rokām iebrauca dimantu paplātēs, satvēra divas riekšavas un aizjoza. Pārdevējs, kurš tikko bija aplaupīts, lai arī iegrimis saspringtā sarunā, tomēr, ar acs kaktiņu pamanīja kustību, ātri apgriezās, saviebās, blenza šurp un turp, tad viņa uzmanību pievērsa otra pārdevēja sacītais un pievērsās atpakaļ.
Fredijs pa to laiku bija pieslīdējis tuvu pie Brodvejas Mīlules, turot savu divkāršo dimantu riekšavu cieši pie mirdzoši spīdošās kleitas aizmugures. Nopētot akmeņus tuvumā un no augšas, Fredijs skaidri saprata, ka ir labi izdarījis. Skatoties, kā dimanti peldēja gaisā viņa neredzamajās rokās, Fredijs pasmaidīja. Jebkuram citam telpā, kas iegrimis savās darīšanās, kādi viņi visi bija, dimanti uz kleitas spožā auduma paliktu gandrīz tikpat kā nepamanīti, ja vispār tie tiktu pamanīti. Tik ilgi, cik turpinās virzīties…
Sieviete pēkšņi apstājās gandrīz desmit pēdu attālumā no durvīm. Fredijs — pie velna! — gandrīz atsitās pret viņu, bet, atgūstot līdzsvaru, apstājās tieši laikā. — Tas ir akvamarīns, — viņa sacīja žēlabaini skaļi, kā cilvēks, kas apraud aizgājušu mīļāko.
Garais, bālais vīrietis pārliecās pār viņu. Nē, nē, Marlēn, viņš mierinoši sacīja. — Es gan tā nedomāju. Tas traips…
— Vai to nevarētu iestiprināt tā, lai varētu paslēpties…
Tas acīmredzot ieilgs. Tagad, kad sieviete nekustējās un drošības sargs bija tik nolādēti tuvu, dimanti drīz kļūs redzami. Fredijs paskatījās visapkārt, sākot izsamist, un tuvu parādes durvīm pamanīja visai palielu atkritumu tvertni ar vaļēju virsmu un melnu plastmasas maisu. Tas bija tikai nedaudz pēdu attālumā. Fredijsaizlēca līdz tam, iebāza rokas starp papīriem un plastmasas krūzītēm un gaidīja, kamēr sieviete un viņas pavadonis apsprieda, vai bojātā akvamarīna dēļ bija vērts atgriezties.
Sarežģīta situācija. Protams, Fredijs varētu vienkārši pavērt rokas un ļaut, lai dimanti iekrīt atkritumos, un tad neredzētam atkal nesteidzīgi doties projām, taču viņš bija tiktuvu. Ja vien šī sieviete spētu aizmirst akvamarīnu, vienkāršiaizmirst.
Tikmēr cilvēki staigāja iekšā un ārā, no kuriem daudzi viņu gandrīz aizskāra. Viņš neriskēja tuvu sekot izejošajiem melnajiem mēteļiem, tikai ne ar elektrisko gaismu riekšavām, kas pret melnu izceltos tāpat kā mēness pret naksnīgām debesīm.
Beidzot garā, bālā vīrieša domas guva virsroku. Viņš un kliedzošā sieviete sāka kustēties uz priekšu, un kad pagāja garām Fredijam, viņš izrāva rokas no atkritumu kastes, izraisot nelielu vulkānu, un piekļāva tās atkal cieši klāt sievietei, kurtās arī piederējās. (Drošības sargs īsi paskatījās uz atkritumu tvertni, saprotot, ka kaut kas atgadījies, bet nezināja, kas.)
Un nu nācavisīstākā problēma. Priekšnamā trijiem bija par šauru, un drošības nosacījumi paredzēja, ka ielas vārti, kas vērās uz ārpusi, nedarbosies, pirms iekšdurvis, kas vērās uz iekšu, būs aizvērtas. Turklāt, garais, bālais vīrietis, būdams džentlmenis, atvēra dāmai iekšdurvis, tad sekoja viņai pa durvju spraugu pārāk šauru, lai Fredijs pa tām izsprauktos. Fredijam bija jāizlien caur džentlmeņa roku, kas turēja pavērtās durvis, jāieslīd šaurajā spraugā starp viņa kreiso kāju un durvīm, kas aizvērās, turot mirdzošās, nelielās dimantu desiņas tuvu grīdai, un bija jāpaliek saliektā stāvoklī, kamēr durvis aizvērās un atvērās vārti.
Sievietei radās kaut kāds misēklis, izejot pa vārtiem. Viņa sastos-tījās un paklupa, garais, bālais vīrietis pakāpās atpakaļ, Fredijs atsitās pret viņu, un vīrietis pagriezās, lai drūmi ieskatītos tieši Fredija sejā pēdas attālumā — no viņa. Tad sieviete kaut ko ierunājās, un vīrietis ar apjukušu un neapmierinātu skatienu aizgriezās, dodoties cauri vārtiem uz ietvi, un, pirms vēl Fredijs izspraucās caur tiem, stingri tos aizcirta.