Viņš, protams, nebija tēmējis uz zodu, bet uz muti, taču viņa pakustējās, nolādētais sievišķis, un bija novērsusi viņa mērķi. Kamēr viņš spiedās uz priekšu, grābstīdamies ap viņu, viņa vēl arvien atgaiņājās.
MAN TĀ NELIEKAS! viņa kliedza, ļoti skaļi, nevajadzīgi skaļi.
Viņš jau bija paredzējis, ka viņa, nolādēts, būs skaļa. — Kažoki, —
knakstoties ap viņu, viņš murmināja, kas nozīmēja, ka aizmugurē ir vēl citi mēteļi, kurus viņai varētu iedot, kad šis būs saplēsts driskās, lai to varētu novilkt.
NOLĀDĒTS, FREDIJ!
— Viņa te nav, — viņš elsoja, stumjot nost mēteli, nost blūzi, vienu ceļgalu ieliekot viņas klēpī. Viņš tik tikko sadzirdēja savu spoguļdurvju eņģu čīkstēšanu tālu aiz sevis, jo paša skaļā elpošana un saspringtā uzmanība viņu novērsa no šīs neiespējamības, vai arī atcerēties to pēc tam. Viņa roka bija atradusi krūti, patiesu, īstu, pulsējošu sievietes krūti. Tas viņu tā elektrificēja, ka viņš sasala, apžilbinātām acīm pat neelpoja, un bija tāds līdz pat brīdim, kad sajuta asas, smagas sāpes pakausī, un iestājās tumsa tā, it kā koks uzgāztos virsū.
Tapat arī Džošs. Arī Džošs nokrita.
— Vai ar jums viss kārtībā?
Džošs uzpeldēja sāpīgā samaņā. Gaisā bija nepatīkama smaka, sāpēja galva un ap kaklu un muguru bija nejauks slapjums. Viņš ievaidējās un pakustējās, un aptvēra, ka bija izstiepies uz savas dzīvojamās istabas grīdas ļoti plānā paklāja. Sieviete… Pega… pārliekusies pār viņu ar norūpējušos izteiksmi. — Kuskiosko kungs? Džersijas Džošs? Runājiet ar mani!
-…Ka…
— Man žēl, ka biju spiesta to darīt. -… Ka…
— Saprotat, ja būtu devusies mājās un izstāstījusi Fredijam, ka slikti uzvedāties, viņš ierastos, izdarītu kobriesmīgu, bet esto negribētu.
Džošs pacēla drebošo roku un pataustīja mitrumu pakausī, tad paskatījās uz pirkstiem, bet tie nebija sarkani. Vai viņa asinīm nebūtu jābūt sarkanām kā visiem citiem? Paostīja pirkstu, bet tas bija vīns. Blue Nun. Skatoties uz Pegu pāri saviem pirkstiem un aptverot, ka grūti fokusēt redzi, atkal teica: … Ka…
— Mēs varētu būt draugi, Kuskiosko kungs, bet tikai tad, ja izbeigsiet uzvesties muļķīgi. Vai tagad viss ir labi? Vai varat piecelties sēdus?
-… Ka…
— Nu tā. Mēģiniet apsēsties.
Viņa nepieskārās viņam, bet veica daudz roku kustību, lai viņu iedrošinātu. Tam sekojot un liecoties uz to pusi, viņam izdevās piecelties sēdus. Viņš paskatījās apkārt. Saplēstās vīna pudeles lauskas mētājās pa slapjo paklāju. Eimišu krēsls bija apgāzts. Bet dimantu kalns vēl arvien stāvēja uz kafijas galdiņa, bet garā zeķe vēl aizvien uz dīvāna. -… Ka…
— Kuskiosko kungs, — viņa teica, — domāju, ka mums būtu jānokārto mūsu darījums un es pazudīšu, turklāt ne vienam, ne otram no mums šo pārpratumu nevajadzētu pieminēt, un no šī brīža turpmāk varētu nestrīdēties un būt draugi. Okei?
Viņa pastiepa savu tievo roku ar garajiem pirkstiem, viņas riebīgais, skolotājai līdzīgais smaids parādījās briesmīgajā, skaistajā sejā. Džošs noskatījās uz šo roku, šiem garajiem pirkstiem un savā sirdī saprata, ka tie nekad netiks izmantoti tā, kā viņš to bija iedomājies. Ienīstot visu šo situāciju, bet nesaredzot nekādas citas iespējas, satvēra riebīgo roku, īsi to paspieda, sajūtot tās smalkos kaulus, un tad ātri palaida to vaļā.
Viņa tupēja viņam līdzās, mētelis bija atkal aizpogāts, un neizskatījās nemaz cietusi, nolādēts. Nu piecēlās kājās, notīrīja ceļgalus un mundri, bet smaidīdama teica: 1a. Tagad esam draugi.
— A, — viņš nomurmināja.
— Vai varat piecelties?
-Ā.
Viņš varēja un tā arī darīja, un stāvēja līgodamies, kamēr viņa apmierināti pamāja ar galvu un teica: — Nu esat kārtībā, es zinu, ka esat.
-Ā.
— Nu, vai mēs varam parunāt par dimantiem?
-Ā.
— Cik jūs man par tiem dosiet, Kuskiosko kungs?
Viņš savilka uzacis un nikni uz viņu raudzījās. — 2.
Viņa izlikās nesaprotam. — Divi? Divus ko?
-K.
— Divus tūkstošus dolāru? viņa smējās tā, it kā to darītu gluži dabiski, un teica: — Nezināju, ka protat jokot, Kuskiosko kungs. Fredijs nekad man to nav stāstījis. Bet viņš man toties teica, lai neņemu mazāk par desmit, un tā, ja nu tas tiešāmnebija joks, šķiet, ka atdošu tās Fredijam atpakaļ. Un pārgāja pāri istabai, lai no dīvāna paņemtu zeķi.
Nolādētā sieviete. Pagaidiet.
Viņa pagriezās ar zeķi rokā un vienu paceltu uzaci un gaidīja.
Tagad viņa dara, ko lieku. Nomākti domāja Džošs. Kaulēties? Kaulēties? Pārrunāt? Vai vienkārši izsviest šo nolādēto sievieti ārā, lai varētu novilkt vīna pielijušās drēbes, iedzert aspirīnu un vienatnē noskatīties «Meitenes no žurnālu atvērumiem»? — Okei, — viņš teica.
— Vai, paldies, Kuskiosko kungs, — viņa, tik saulaina kā pīpeņu pilna pļava, sacīja. — Fredijs būstik apmierināts.
— Pagaidiet, — viņš atkal pavēlēja. Tad, neskatoties tieši uz sievieti, viņš ļodzīgā gaitā devās projām, ar roku satvēris pakauša brūci, izgāja cauri guļamistabai, tad garām spogulim/durvīm uz biroju, kur daudz kas smalki bija pārkārtots, bet ko viņš savā izmisumā neievēroja.
Birojā atvēra vienu no seifiem, izņēma divas aploksnes, katrā bija pieci tūkstoši dolāru saburzītas banknotes, aizvēra seifu un streipuļoja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kas bija tukša.
Ak Dievs, ko tagad? Džošs skatījās apkārt, galvassāpes divkāršojās, un te nu viņa nāca no virtuves, ar smaidu sacīdama: — Es tikai noliku sieru un sausiņus vietā. Tas bija mazākais, ko varēju, Kuskiosko kungs.
Ta tas nolādētā kārtā tiešām bija. — Te, — sacīja un grūda viņai aploksnes.
— Zinu , ka man tās nav jāpārskaita, — viņa dzīvi, dzīvi,dzīvi sacīja, ieliekot aploksnes mēteļa kabatā. — Turklāt labi zinām, ka Fredijs naudu pārskaitīs. Nu, līdz turpmākajam!
Džošs stāvēja savā pamatīgi izpostītajā dzīvojamajā istabā, kamēr viņa devās uz durvīm, atvēra tās, tad turēja tās vaļā nevajadzīgi ilgi, atgriezās un, pamājot kā Odrija Hepberna vai kāda cita, beidzot aizgāja. Aizdars sardoniski iecirtās metāla rāmī.
Džošs, spēkiem izsīkstot un nelaimīgs, iegrima dīvānā. Uz saviem jaunajiem dimantiem skatījās bez jebkāda prieka. Iesita viņam pa galvu, tik tiešām iesita un tikai tāpēc vien, ka viņš gribēja būt draudzīgs.
Kā viņa, pie velna, to varēja izdarīt? Tik tālu aizsniegt vīna pudeli un iesist viņam pa galvu, kamēr viņš viņu bija iespiedis krēslā?
Tas atkal reiz to pierāda, domāja Džersijas Džošs. Sievietēm vienkārši nevar uzticēties.
12
Kļuva vēss, Fredijs skrēja uz vietas, lai sasildītos, uzmanot, lai zāles tālajā galā neparādītos kāds darbinieks. Kāds kaulaini melns zēns bija bīstamāks, kas spindzēja garām, velkot aiz sevis kažoku rāmi uz ritentiņiem, kas vienā no saviem straujajiem lidojumiem garām patiesībā Frediju bija nogāzis. Laimīgā kārtā Fredijs bija pamanījies paripot malā, vēl pirms šīs zibenīgās kājas viņu samītu, un tā bērns palika neziņā tāpat kā visi citi šajā ēkā, ka Apvienotajā Kažoku Noliktavā uzturas kāds pilnīgi nepiemērots viesis.