Vērtīgi. Daudz vairāk kā dimanti pagājušajā reizē. Kažoku vērtībai vajadzēja būt vismaz divsimt tūkstoši dolāru, kas tā ielieca metāla drēbju rāmju stangas. Parasti ar Frediju Nūnu darijums būtu divdesmit tūkstoši samaksā, protams, Fredijs to zināja, un tātad arī šī sieviete, un par to nebija vērts strīdēties, vai ne tā? Jā.
Aizgājis pie šofera loga, viņš atkal pieklauvēja, un nolādētā sieviete to atkal nolaida tikai par collu. — Divdesmit, — viņš teica.
Viņa, šī melīgā mazā kuce, saldi pasmaidīja. Patsmaids meloja. — Fredijs teica, — viņa teica tikpat saldā balsī, — divdesmit piecus.
Džošs savilka pieri. Vai viņš bija novērtējis nepareizi? Vai varbūt Fredijs? — Gaidiet, — viņš nolēma un gāja apskatīt kažokus vēlreiz, šoreiz rūpīgāk izpētīdams etiķetes un garumu un beidzot nosprieda, ka viņam bijusi taisnība.
Bet tad nolēma, ka tas nav svarīgi. Viņš viņai iedos divdesmit piecus, vēlāk atņems un ļaus viņai to prieku mājās izskaidroties. Viņš pateiks Fredijam, ka viņa devās projām ar naudu, un tad Fredijs uzzinās, kas par zaglīgu meli ir šī sieviete, un būs jānotic savam vecajam draugam Džošam, vai ne? Un ja viņš neticēs, ja nostāsies šīs nolādētās sievietes pusē pret Džošu, nu, lai jau tiek. Ja Džošs vairs nekad neredzēs Frediju Nūnu, arī tas neko nemainīs.
Tad atkal piegāja pie šofera loga, un, protams, tas bija ciet. Šoreiz pa stiklu uzsita jau stiprāk, un, kad viņa to atvēra parastajā collas platumā, viņš sacīja: — Ā.
— Vai, cik labi. Fredijs būs ļoti laimīgs. Tas viņu izārstēs vēl ātrāk.
— Izkāpiet, — ierosināja Džošs un nospieda durvju rokturi, taču tas bija aizslēgts.Nolādētā sieviete!
— Man nav nekādas vajadzības izkāpt, viņa aizrādīja. Varat man iedot naudu tieši te, un došos ceļā. Negribu Frediju atstāt vienu, ja viņš nejūtas labi.
Stulbā sieviete. Busiņaaizmugurējās durvis bija vaļā; viņš vienkārši varēja ierāpties pa tām un dabūt viņu savos nagos. Tāpēc, pagriezies projām no viņas negantās, smaidošās sejas, devās uz busiņa aizmuguri, bet viņa iedarbināja motoru. Viņš atskatījās vīlies, un tagad viņa nolaida logu daudz zemāk un atskatījās uz viņu. — Neejiet tur, — viņa ieteica, — tas varētu ripot atpakaļ un jūs savainot.
Viņš, nikni skatīdamies, stāvēja un nespēja izdomāt nekādu atbildi. Viņa, smaidot, gaidīja, tad sacīja: — Tikai dabūjiet naudu, labi, Džoš? Un es pazudīšu. Negribu jums te visu piesmirdināt ar izplūdes gāzēm.
Naudu. Lieliski, dabūsim viņai naudu. Dabūsim viņai naudu. Un daudz ko vairāk. Redzēsim, kurš te ir gudrākais.
Džošs devās cauri noliktavas telpām līdz birojam, atvēra vienu no seifiem, no pieciem tūkstošiem aplokšņu izņēma piecas aploksnes ar dolāriem. Šoreiz viņš liks viņai naudu saskaitīt, jo tad viņa skatītos uz citu pusi, kad…
Te bija mašīnu durvju atslēgas, mūķīzeri, kas derēja katrai mašīnai, šai mašīnai, tai mašīnai un… Fredija Nūna busiņam, un Džošs nomauca mūķīzeri no āķa.
Šovakar Džoša elegance sastāvēja no netīra krekla, kas bija izlīdis no biksēm. Viņš pacēla labās puses stērbeli, lai varētu ielikt mūķīzeri savās maisveidīgi pretīgajās biksēs, tad noslaucīja sasvīdušās rokas pie krekla stērbeles, paņēma piecas aploksnes un vilkās atpakaļ uz busiņu.
Tur aizvien tas stāvēja, motoram darbojoties, bet aizmugurējās durvis tagad bija ciet. Izplūdes gāžu smaka kļuva arvien stiprāka. Negribu, lai viņa mani atkal nogāž, domāja Džošs un pie sevis pasmaidīja, jo šoreiz viņš būs tas, kas viņu apdullinās.
Logs bija atvērts tikai, nolādēts, vienas collas platumā. Dodot viņai aploksnes pa vienai izskatījās tā, it kā tās nosūtītu pa pastu. — Saskaitiet, — Džošs pavēlēja.
— Ak, gan būs labi, es tikai…
— Saskaitiet!
— Okei, okei, es saskaitīšu, — viņa noteica, paraustīdama plecus, un, tiklīdz paskatījās uz aploksnēm savā klēpī, sniedzoties pēc vienas, viņš satvēris kabatā mūķīzeri, atklāja, ka deg viņa krekla stērbele.
Vai, vai! Džošs lēkāja apkārt kā vatusi,6 sitot pa savu labo gurnu kā Boba Fosa deju soļos, kamēr nolādētā sieviete busiņā uz viņu paskatījās ar pirmo godīgo smaidu, ko jebkad bija redzējis viņas sejā.
Kā gan viņš varēja aizdegties? Svētais Betmen, tagad dega viss krekls! Ko gan viņš bija aizskāris, pret ko paberzējies, kā gan…
Raujot nost kreklu, atsedzot saplīsušu un netīru apakškreklu bez piedurknēm, mežonīgā minējumā, blenzdams apkārt, Džošs pamanīja, ka pie tālās sienas kā Magrita lampa, deg brūnās papīra tūtās ietītās viltotās divdesmit dolāru banknotes četrdesmit miljonu dolāru vērtībā.
Uguns! Nelaime! Kaukdams, nometa kreklu uz lifta grīdas, lai tas tur ari sadegtu, Džošs drāzās pie naudas tūtām, pa ceļam grābjot kažokus, metot ugunī, pats uzmezdamies uz kažokiem, tādējādi apdzēšot liesmas.
Čīkst/sten/čīkst/sten. Guļus uz gruzdošajām ūdeļādām, Džošs paskatījās, lai redzētu, kā busiņš pazūd no redzesloka. Kaut kā šī nolādētā sieviete bija tikusiārā no busiņa un iedarbinājusi liftu. Džošs viņai nespēja skriet pakaļ, nejau tagad, kad te viss dega. Viņš zvetēja pa liesmām, mīņāja tās, pielēca kājās, svieda vēl kažokus uz kūpošā jucekļa, lēkāja pa to augšā, lejā un beidzot juta, ka bija droši pievērsties liftam.
Tas jau bija lejā, tumsā. Sieviete bija atvērusi garāžas durvis un pašlaik pa tām izbrauca. Džošs elsojot stāvēja uz lielā četrstūrainā atvēruma malas, nāsis bija pilnas ar gruzdošu kažoku, izplūdes gāžu un paša smaku, un viņas ļaunā balss no lejas melnuma atskanēja: — Nosūtīšu liftu atpakaļ uz augšu.
— Ūhu.
— Un līdzi uzsūtīšu kādu nieku par piemiņu no manis.
Ko gan viņa ar to domāja?
— Un nākamo reizi, Džoš,esiet jauks.
Brums, brums, piegādes durvis lejā aizvērās. Krakšķ, krakšķ, lifts sāka darboties. Rūc, rūc… Džošs mēģināja saskatīt koka platformu, kas cēlās augšup. Kaut kas uz tās bija, kustējās… dobermaņi!
Lai glābtu dzīvību, Džošs bēga.
Pēc astoņpadsmit zvaniem Džošs beidzot padevās, pacēla klausuli. — U.
— Pega man saka, ka dabūjusi jums uzrīdīt suņus, teica Fredija Nūna balss.
Bija četri no rīta, un dobermaņi vēl arvien rūca, kozdami un mezdamies pret viņa slepenajām, spoguļotajām durvīm to pretējā pusē. Dievs vienzināja, ko viņi bija izpostījuši noliktavas telpās. Rīt apakšstāva īrnieki izdomās, kā šos slepkavīgos dzīvniekus nogādāt tur, kur viņiem bija īstā vieta, bet pašlaik Džoša privātās telpas bija līdz ūkai ar dobermaņu pinčeriem. — U, — viņš atkārtoja.
— Pega zināja, kas jums padomā, Fredijs satricinoši rāmi sacīja.
Viņa redzēja, kā satvērāt to mūķīzeri, saprata, ka viņai atkal uzbruksiet.
Redzēja, kā viņš satvēra mūķīzeri? Neiespējami, viņa sēdēja busiņā divas telpas atstatu. Vai viņa sekoja? Vai tas maz bija iespējams? Un kā izcēlās ugunsgrēks? Vaiviņa to uzsāka? Vai viņš pret to berzējās neredzot, un tieši tā uguns bija aizsniedzis kreklu? 1a nu gan tasnevarēja notikt.
— Nē, — sacīja Džoš, ar to domādams noliegt pasaulē gandrfz visu.
Fredijs teica: — Džoš, jums un man, mums abiem vienmēr ir bijušas labas un profesionālas darba attiecības?
1
Viena no menonīlu reliģiskajām grupām, kas cēlusies 17. gadsimtā no menonītu bīskapa Jakoba Amana sekotājiem un dzīvo Pensilvānijā, Ohaijo, Indiānā un Kanādā.