2
Angļu val.crackers var nozīmēt ari «jucis».
3
Automašīnu sacīkstes.
4
Apmēram 2,5 m
5
Amerikāņu aktrise.
6
Tvista variācija.
-Ā.
— Un es gribētu, lai mums šīs labās profesionālās attiecības saglabātos, Džoš.
-Ā.
— Bet man liekas, ka būšu vēl labu laiku uz gultas, un tāpēc jums būs jāsadarbojas ar Pegu, un viņa un es — mēs abi negribam piedzīvot nekādas citas nepatikšanas ar jums.
Viņai bija nepatikšanas armani? Džošs grieza zobus, bet turēja muti.
— Džoš, vai dzirdat mani?
-Ā.
— Kad Pega nākamo reizi ieradīsies, viņai būs tās pašas labās profesionālās darba attiecības ar jums, kādas man bijušas. Labi? Labi, Džoš?
Džoša fantāzijas sagrautas gulēja pie viņa kājām. Tuvumā kāds dobermanis atkal atsitās pret slepenajām durvīm. — A, — Džošs sacīja un nolika klausuli.
15
Tatad tieši to pērk tabakas nauda, kad tā izpūš smirdoņu, domāja Mordons Līts, izkāpjot no taksīša Austrumu Četrdesmit devītajā ielā pie Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūta. Taksītis, ko vadīja nesen iebraucis imigrants no Alfa Kentauri, grabēdams drāzās projām, bet Mordons vēlajā rīta saules gaismā uzkāpa pa šīfera kāpnēm, lai sasniegtu lieliski nopulētās sena koka parādes durvis ar slīpleņķa gaismām uz tām, roka noglāstīja biezo krāsu uz margām. Ceturtdiena, piecpadsmitais jūnijs, lielisks laiks, un bija pagājušas trīs dienas, kopš bija saticis Džeku Fulertonu Ceturto, un beidzot izskatījās, ka būs iespējams nedaudz pavirzīties uz priekšu. Bet vispirms — ID. Mordons sasniedza kāpņu laukumu pie parādes durvīm, blakus tām pamanīja zvana pogu, virs tās nelielu uzrakstu — LUDZU ZVANIET, un piezvanīja.
No viņa pa labi birojā sēdēja kāda jauna, melna sieviete, rakstot uz ļoti jauna datora, kas bija novietots uz ļoti veca sarkankoka rakstāmgalda. Kad Mordons piezvanīja, viņa pārtrauca rakstīt, bet tikai uz brīdi, lai pagrieztu galvu un paskatītos ar skatienu, kas bija tik garlaikots un bezpersonisks kā papagaiļa skatiens, un tad, acīmredzot, nolēmusi, ka izskatās pēc tāda, kam bija atļauts ienākt šajā namā, noliecās zem galda. Klusa dūkoņa atskanēja no durvju puses, Mordons tās pagrūda, durvis atvērās un viņš iegāja namā.
Pirmais iespaids par interjeru atgādināja kādu vestibilu Edītes Vortones romānā. Tūlīt pat pa kāpnēm, kas apsistas ar paklāju, vajadzētu kāpt emocionāli aizcietinātiem cilvēkiem, kas ienāktu pūkainajā tapešu gaitenī, noklusējot viens otram būtiskas lietas. Ta vietā slaidā, melnā meitene, piecēlusies no galda, parādījās durvīs pa labi, rokas iespiedusi viduklī, un jautāja: — Jā?
Esmu Līta kungs. Pirmīt zvanīju.
— Ā, jā, ārsti jūs gaida. Pateikšu, ka esat ieradies.
Viņa atkāpās savā istabā, un viņš tai sekoja pa gaiteni, kur nopētīja kārtīgo, prasmīgi ierīkoto biroju, kamēr viņa kaut ko īsi nomurmināja klausulē. Kad nolika telefonu, viņš prasīja: — Jūs aplaupīja?
— Jā, — viņa ar sāju, mazu smaidiņu atzina; kāds, ko viņa nebūtu pieņēmusi, bija tomēr paspējis ienākt.
— Viss aprīkojums ir jauns, — viņš paskaidroja, norādīdams uz savām novērošanas spējām.
— Neesmu pie tā visa vēl pieradusi. Viņas gaistošais smaids parādījās un nozuda. — Likās, ka tehnoloģija attīstās ātri. Laupīšana ir ātrāka.
— Šķiet, ka tā ir.
— Ārsti ir vienu stāvu augstāk. Jūs viņus atradīsiet tieši kāpņu galā.
— Pateicos.
Mordons kāpa augšā pa kāpnēm, domājot, ka patiesībā gaidāmajā apspriedē viņš neatklās nekādu emocionālu noslēpumu, nedz ari viņš varēja sagaidīt vai gribēja to no dakteriem Lūmisa un Heimhokera, tā ka Vortones vide tiks attaisnota.
Dr. Deivids Lūmiss, blondais ar zīdaiņa apaļumiem, stāvēja kāpņu galā, nervozi smaidīdams un sniegdams roku, kas, Mordonam viņu satverot, drebēja. — Priecājos jūs atkal satikt, Līta kungs.
— Es arī, meloja Līts.
Lūmiss ar savu krampjaino roku norādīja: — Varam aprunāties konferenču zālē.
— Protams.
Lūmiss pa gaiteni viņu aizveda uz konferenču zāli, kas izrādījās kā Edītes Vortones atpūtas telpa bez papardēm un postamentiem ar augiem. Divi sarkani Viktorijas laikmeta dīvāni bija izvietoti aicinošos leņķos pret kamīnu ar tā nospodrinātajiem misiņa paliktņiem malkai un darbarīkiem. Pie augstajiem logiem ar skatu uz Četrdesmit devīto ielu bija uzmanīgi izvēlēti aizkari. Pie tumšajām tapetēm karājās dārzu attēli.
Lūmisam un Mordonam ienākot, Dr. Heimhokers, kārnais arafro frizūru, piecēlās no viena dīvāna. — Šķiet, ka jums ir ziņas, — viņš vedināja uz domām, panākot pretī, lai paspiestu stingru rokas spiedienu.
— Varbūt, — atteica Mordons. — Sākumā vismaz mēs tā domājam.
— Teju? prasīja tramīgais Lūmiss. Perrier.1
— Nē, paldies. Mordonam nebija ne prātā to izstiept par neformālu apciemojumu, lai Edīte Vortone iet ratā.
Heimhokers, kam, šķiet bija labākas antenas kā savam partnerim, teica: Apsēdieties, Līta kungs. Kā tā sākumā?
Mordons apsēdās uz dīvāna labajā pusē. Heimhokers (atslābināts) un Lūmiss (saspringts) sēdēja viņam pretī. Sarežģīti veidots, zems, austrumniecisks galds ar tīkkoka inkrustācijām piepildīja vai visu vietu starp dīvāniem. Izņēmis nelielu, biezu, brūnu aploksni no žaketes iekškabatas, Mordons sacīja: — Domāju, ka esam identificējuši jūsu kramplauzi. Viņš izkratīja no aploksnes uz austrumnieciskā galda noziedznieku attēlus un aizslidināja tos pārējiem. — Viņš jums teica, ka viņa vārds ir Fredijs, un tik daudz bija taisnība.
Pavisam bija divi krimināluzņēmumu komplekti — gan no profila, gan no sāniem uzņemti un sagādāti ar Kinga apgabala (Bruklinā) Tieslietu ministrijas gādību. Katrs no ārstiem paņēma vienu komplektu. Lūmiss elsoja: Tas ir viņš! Pīter, tas ir viņš.
— Fredriks Urbāns Nūns, lasīja Heimhokers un pavēra skatu uz Mordonu. — Urbāns?
— Šķiet, ka tas bija kāds pāvests. Varbūt pat vairāk nekā viens.
— Tas to izskaidro, — piekrita Heimhokers un vēlreiz apskatīja fotoattēlus. Viņš nebija diez ko laimīgs, kad tās tika uzņemtas, ne?
— Viņš bija ceļā uz cietumu.
— Protams, Heimhokers novietoja noziedznieku attēlus sev priekšā uz galdiņa. — Kad mēs varēsim runāt ar Nūna kungu?
Mordons izskatījās truls. — Mēs?
— Mēs ar Deividu esam viņa ārsti, — atteica Heimhokers.
— Ei nu, kungi.
— Mēs viņam iešļircinājām zāles, un tas nozīmē…
— Vienu mirkli, dakter, — Mordons sacīja. Pasniedzies pāri galdam, viņš pacēla vienu noziedznieku attēlu komplektu un izrāva otru no Lūmisa trīcošajām rokām. — Jūs šo puisi satikāt vienreiz, — viņš norādīja, — brīdī, kad viņš aplaupīja jūsu biroju. Jūs viņam iešļircinājāt vienu dozu, kas bija neētiski un droši vien pretlikumīgi. Jūs nevarat…
— Pacients atstāja mūsu aprūpi bez mūsu atļaujas, — pārtrauca Heimhokers. Likās, ka viņš spēj būt tikpat dzelžaini auksts kā pats Mordons. Mordons uzmanīgi gaidīja, un Heimhokers turpināja: Mūsu plānos nebija viņu atstāt bez pienācīgas medicīniskas aprūpes un piemērotas medicīniskas novērošanas. Par viņa nozušanu mēsjūs informējām, un tas nozīmē, ka esat mūsu aģents šajā lietā. Un jūs tagad sakāt…